Ai, ai Amalfi krasts! Un Pompeji.

Lidojam ar Brussels Airlines, Neapoles līcis ir dikti iespaidīgs un nolaišanās ir yēēēēēē forši. Esam norezervējuši mašīnīti uz visām 7 dienām. Visi nomas kantori ir mazliet tālak no pašas lidostas, tur aizved ar busiņu, ļoti viegli atrast. Esam norezervējuši fiat panda bet mums iedod fiat 500! Nav slikti! Vienīgi jocīgi, ka šoferim ir jābūt tam tam pašam cilvēkam, ar kura kredītkarti ir veikta rezervācija. Dabūjam samaksāt par diviem šoferiem (itāļiem nemaz neinteresē, ka manas pagaidu tiesības Italijā neder...) Mēs arī nepaņemam pilno apdrošināšanu - nākamreiz sirdsmieram, noteikti paņemsim :)

Pompeji

Braucam uzreiz uz Pompejiem, jo tur mums norezervēts hotelīts, gribam vel paspēt apskatīt pašus Pompejus ar. Paliekam Santa Ceterina - idealā vieta un ar lielu pārkingu. Aši sataisāmies uz Pompejiem un prom! Lai nebūtu pārāk daudz jāskatās kartē, jau lidmašīnā esmu izpētījusi aptuveni, ko apskatīt Pompejos. Arī pie ieejas iedod karti ar bukletu. Maģiski! Kā jau allaž, labāk pirms šādu objektu apmeklēšanas atsvaidzināt zināšanas, kā tad tur īsti bija... Kurš gan to zina? ;)

Ja esi par slinku, lai skatītos national geographic, tas arī šī Holivudas filma palīdzēs iedomāties, kā tad bija, kad bija...

Katrā ziņā Pompeji ir iespaidīgi. Daudzi saka, ka tur akmeņi vien ir, bet, ak, kas par akmeņiem! Nostaigājām vairākas stundas, kamēr vēl nemet ārā...

Bordelis - visapskatītāka mājiņa Pompejos. Bet visiespaidīgākā, manā skatījumā, bija publiskās pirtis. 

Pompejos, protams, visās malās kaut ko rok un meklē, tāpec ne visu var apskatīt. Runā arī, ka Herkulanejums ir iespaidīgāks, jo viss ir labāk saglabājies. Būtu gribējies aplūkot arī to, bet īsti nepietiek laika. 

Paši Pompeji patiesībā ir ļoti dzīvīga pilsētiņa, vakarā viss čum un mudž! 

Vezuvs

Nākamajā rītā gribam aplūkot pašu vaininieku - Vezuvu. Braucam un braucam, līdz tiekam līdz auto stāvvietai, tā jau ir pilna... un tad par laimi uzreiz maliņā dabūjam pēdējo brīvo vietiņu. Arī šeit ir jāmaksā - 5 eur. Tiem, kam nepaveicās sanāk diezgan liels kāpiens, kas patiesībā ir arī samērā bīstami, jo lielie autobusi pārāk neskatās, kas notiek apkārt. Izskatās, ka pie ieejas ir milzīga rinda, bet patiesībā tur pulcējas grupas, tāpēc ātri vien tiekam pēc biļetēm un varam kapt augšā, kāpiens ir aptuveni 20 minūtes, par laimi esam uzvilkuši trekinga botes, ar tām ir nesalīdzināmi vieglāk, bet redzējām arī dāmas uz papēžiem... he he... Augšā paveras lielisks skats uz visu Neapoles līci. 

Agerola un San Lazzaro

Tālāk laižam un Amalfi krastu. Diezgan ātri tiekam galā, maksas šoseja ir pilnīgi brīva un pārbaruciens kalnam arī ir Ok. Paliekam Agerolā (San Lazzaro) ciematiņā B&B Mira Mare (un jā, nosaukums izsaka visu - skats ir burrrrvīgs). Te gan sasmejamies par rio mare reklāmu un nabaga Kevinu Kostneru, kuram vajadzīga naudiņa (mmmm... rio mare.... hahahaha).

San Lazzaro ir kluss ciematiņš, kur vietējie dzīvo pēc sava ritma (nevis tūristu vēlmēm). Mūsu b&b ir lielisks, patiesībā tā ir maza ferma, kur darbojas mamma Liliana ar diviem dēliem Geraldo un Francesco, paši taisa savu sieru (tiekam arī pie demonstrācijas - forši). 

Nākamajā dienā ieplānots redzēt izslavēto Amalfi krastu pēc pilnas programmas. Sākumā dodamies uz Ravello. Skaidrs, ka braukšana nebūs no vieglajām, jo autobusi pilnībā ignorē jebkuru citu transporta līdzekļi, itāļi virāžas brauc kā prot nevis kā būtu jābūt un tad vēl ir tūristi, kas nemāk braukt un kuriem ir bail par visu :) Un tas ir saprotams! 

Ravello

Ierodamies Ravello. Mans noskatītais stāvlaukums ir pilns un dabūjam meklēt ko citu (Ravello auditorium). Un par laimi atrodam par saprātīgām naudiņām, jo Ravello stāvvieta var maksāt pat 5 eur stundā. 

Mēs, galvenokārt, gribam apskatīt villa Cimbrione. Patiess skaistums! 

Ravello tiekam pie lieliskām pusdienām Mimi, un par sakarīgam naudiņām.

Pēc Ravello braucam aplūkot Torre dello Ziro (it kā obligāti jāredz šis), bet aizbraucam kaut kur ne tur... un apskatām nezin ko, bet tāpat ir skaisti! Priecājamies, ka esam atklājuši mazliet vairāk nekā domājām.

Torre dello ZIro

Tiekam arī līdz Torre dello Ziro, jā, šis patiešām ir "must see". Mūs gan pārsteidz, ka esam vieni paši, bet jo labak, lai baudītu lieliskos skatus uz Amalfi un Atrani.

Conca dei Marini

Tā kā ir ļoti karsts, tad nākamajā dienā mēs gribētu tikt līdz kādai pludmalei (patiesībā tas nav nemaz tik viegli, jo nekur tā īsti piebraukt nevar un, protams, nav kur nolikt mašīnu un pilsētu centru pludmales mūs nu galīgi neinteresē). Esam noskatījuši Conca dei Marini (redzam šo ragu no sava hotelīša 800 m augstāk). Ai kā mums noveicās, ka mums atļauj atstāt mašīnu viena šika hoteļa pārkingā par brīvu! Blondīnes šarms nostrādā. Tiesa gan liekas jocīgi, ka jāatstāj mašīnas atslēgas, bet tas tādēļ, lai mašīnas varētu pārbraukt un ieriktēt vienā mini stāvvietā. Tā mēs tiekam uz pludmali (pēc 300 pakāpieniem). 

Ūdens gan vēl auksts, tāpēc tikai pabradājam un pasēžam saulītē. 

Laurito pludmale

Esam nolēmuši papētīt Amalfi krastu uz otru pusi un tikt līdz Positano. Furores fords, kas pēc aprakstiem likās kaut kas foršs, patiesība nav nemaz tik iespaidīgs. Mūsu mērķis ir tikt līdz  Da Adolfo restorānam Laurito pludmalē. Par Adolfo esmu lasījusi Amandas Tabberer "My Amalfi coast". Tur vesels stāsts, kā, liekas, meitene no Austrālijas iemīlējās Adolfo īpašnieka dēlā un kā viņas dzīve iekārtojusies. Stāsts gan ir kādus 20 gadus vecs un mums par prieku, Amandas ex vīrs, joprojām strādā Da Adolfo (ja es pareizi atšifrēju pēc bildēm)! Tikai gan no "Italian sex god" ir palicis pāri vīriņš pāri 40 ar alus vēderiņu... Bet patiesībā jau stāsts ir par pašu Da Adolfo resto. Lai tur tiktu, jākāpj lejā (un pēc tam augšā!) 400 pakāpieni... Ceram, ka tas būs tā vēŗts, jo Adolfo ir izslavēts, kā lieliska vieta. Vai nu tūristu triks vai patiešām labs? Patiešām labs! Vienkārši lielisks! Grillētā mocarella uz citronu lapām vienkārši ir dievīga... mmmm

Dieva taka

Tā kā nakamajā dienā sola lietu, tad saprotam, ka jāmēģina apskatīt The Path of God - Dieva taciņu :). Pa ceļam mūs gandrīz nones autobuss, mūsu auto spoguļa aizsargs aizlido... autobuss pat neapstājas... ā ā ā ā... nez, cik šis mums izmaksās??? Biki oma sabojāta, bet nu neko... laižam uz Bomerano, kur ir sākums takai . Par to var aizstaigāt līdz pat Positano, bet saprotam, ka tik daudz laika mums nav un ejam tik tālu, cik karstums atļauj. Patiesi lieliska taciņa! Kādi skati! Apmaldīties arī nevar un pagriezienā uz Praino ir pat krāns, kur atveldzēties. 

Pa ceļam redzam dažādas dzīvojamās mājas. Iespaidīgi, ka piebraucamā ceļa tur nav! Viss vajadzīgais tiek piegādāts ar ēzelīšiem.

Amalfi un Atrani

Kā solīts, nākamajā dienā līst... sanāk tāda guļamā diena, bet beigās gan nolemjam, ka aizbrauksim ar autobusu uz Amalfi. Un prieks, ka aizbraucām. 

Tūristu nenormāli daudz, visi tikai ēd un šopingo, nekā cita jau tur nav ko darīt... :)

Atrani mums liekas daudz mīlīgāks, arī senāks, tur arī tiekam pie ļoti garšīga lemon spritz... mmm

Valle delle Ferriere

Nākamajā dienā atkal līst! Bāc... bet par laimi noskaidrojas ap 12.00 un mēs varam doties pārgajienā no San Lazzaro līdz Valle delle Ferriere. Mūs jau brīdināja, lai rūpīgi lasām karti, ka ir viegli apmaldīties, un ta arī ir... tā kā tiek cirsts mežš, tad taciņas nemaz vairs neatbilst kartei un zināmu laiku esam apjukuši un nesaprotam, kur iet. Tiekam kaut kādā mistiskā vietā, kur atrodam lelles galvu dubļu peļķē... hmmmm... Šī, diemžēl nav Šveice, kur uz katra stabiņa uzrakstīts, kas par taku un cik tālu jāiet. Beigās satiekam meža strādnieku, kas mums norāda pareizo virzienu. Un tā mēs ejam  stundu, divas, trīs... satiekam tikai vienu pāri, kas nāk mums pretī. Respect, jo taka nav no vieglajām un viņiem tā ved visu laiku uz augšu, dažkārt jāiet pa plikiem akmeņiem. 

Pa ceļam vēl nonākam dažās krustcelēs, kur nesaprotam, kur jāiet, bet beigās tiekam pie kārotā - ūdenskritumiem.

Lai tur tiktu, patiesībā ir jalien cauri žogam, tā ir aizsargāta teritorija. Sākumā mēs noraustāmies, bet tā kā redzam, ka citi aizlien, tad arī mēs. 

Atpakaļcelš ved garām sagruvušām ūdens dzirnavām un burvīgiem citronu laukiem.

Pēdējā dienā aizbraucam līdz Vietri sul Mare, kas pazīstama ka keramikas pilsētiņa. Tiešām burvīga.

Pa ceļam ātri apskatām Maiori un Minori un saprotam, ka neko neesam palaiduši garām. 

Vakarā kā punkts uz i ir mūsu vakariņas Zi Carmine, vislabākais itāļu ēdiens jebkad redzētais! Par to, kā ir tad, kad la mamma gatavo, biju lasījusi tikai grāmatās un man likās, ka mūsdienās tas vairs neeksistē, bet eksistē gan!!! Zi Carmine ir samērā grūti atrast, varbūt tāpēc mēs tajā vakarā bijām vienīgie. Tur nav ēdienkartes un la mamma vienkārši itāliski pastāsta, kas tajā diena ir dabūjams, ja tu nesaproti, tad tev atnes produktu un parāda, kas tas ir. Visi produkti nāk no viņu pašu dārza un fermas. Ak, cik tas viss bija garšīgi! Anti pasti bija dievīgi, īpaši marinētie cukini. Mēs jau nevarējam pakusteties, bet šķīvji tik nāca un nāca. Tad pie galda pienāca vecmāmiņa un lika man apēst kaut ko līdzīgu bulciņai ar tomātu pastu. Dievīga! Vecmāmiņa bija dikti priecīga, ka bērniņš paēdis :) Līdz otrajam mēs tā arī netikām... bet mums atnesa limončello un lauru lapu mājās gatavotu liķierīti. Un nevis glāzīti, bet divas pudeles - dzer cik gribi!!! Vienkārši lieliski cilvēki. Man, protams, bija lielās bailes par rēķinu, jo cenu jau nekur nav. Pēc maniem aprēķiniem un cenām ciema centrā vajadzēja būt ap 70 eur diviem cilvēkiem, bet rēķins bija 30 eur!!!! Žēl, ka šo vietiņu atklājām tikai pašās beigās, Leonardo un Da Gigini centrā pat tuvu nestāv kvalitātes un attieksmes ziņā! 

Nu lūk, brīvdienas cauri! Tik vien kā vēl jānodod īrētais autiņš. Kreņķis, protams, par spoguli un skrāpejumiem, bet ar bonjorno un lielu smaidu var tiks cauri sveikā! 

Šādi tādi novērojumi:

- Neapole patiesībā ir uzbūvēta uz laika bumbas. Visi gaida Vezuva izvirdumu, tas kaut kā ir aizkavējies... ka tik nesanāk šampīts... 

 - Iespaidīgī, kā katrs brīvais pleķītis Amalfi krastā ir izmanots un apstrādāts. Kapi, liekas, ir kompaktākie, kādi jebkad ir redzēti.

- Pludmales ir tādas kādas ir - nekādas - manā skatījumā. Mēs vienkārši neesam pieraduši, ka viss ir tik saspiests, gribās vairak vietas! 

- Lielākā daļa auto ir apskrāpēti kreisajā pusē, nav jau brīnums... kā viņi tur brauc??? 

- Vietejais limončello (nevis atšķaidītais, ko var dabūt Amalfi) - l Alambicco

- Lai gan distances nav lielas, tomēr paiet diezgan liels laiks, kamēr tiek no A uz B, ceļi ir sarežģīti un šauri, kā arī ir grūti piebraukt šādiem tādiem ciematiņiem, tāpēc labāk pārak daudz nesaplānot. 

- Īrēt auto Amalfi nav obligāti, daudz ko var izbraukāt arī ar autobusiem, bet tad, protams, mazāk brīvības

- Sunflower grāmatiņa Sorrento - Amalfi - Capri lieliski noderēja, lai apjaustu, kāda veida pastaigas ir iespējamas. 

- Amandas Tabereras grāmata "My Amalfi coast" sākumā likās galīgi garām, bet patiesībā tur var atras šādas tādas interesantas lietiņas. 

- Cilvēki ļoti atsaucīgi un laipni. Mūsu b&b la mamma mūs apčamdīja no visām malām, un beigās  mēūs vēl visa ģimene sabučoja! 

5 komentāri - Ai, ai Amalfi krasts! Un Pompeji.

Komentēt