Kišiņeva 

Kišiņevas lidosta tāda kā vecais Rīgas A termināls – viss mazs un ar Padomju pieskaņu, bet robežsargi strāda gana aši un veikli var tikt pie zīmodziņa bez jautājumiem. Uz pilsētu var aizbraukt par 100 lejām (6 EUR). Ir jūnija sākums, karsts... kondicioniera taksometros, protams, nav...

Pēc 30 min brauciena paveras Kišiņevas vārti – dzīvojamās mājas, kas uzbūvētas trapecveidīgā formā. Ienāk prātā doma, ka kādreiz bijis ļoti stilīgi dzīvot pašā strūra dzīvoklītī... Turpat paveras koši sarkans magoņu lauks – ai kā gribētos tādā iebrist, bet tā arī nesanāca... 

Pati Kišiņeva liekas tāda liela, mazliet noplukusi, atgādina Minsku ar lieliem bulvāriem, bet pilsētai ir tāds savs šarms un vilinājums – negribas ticēt, ka visas mājas celtas pēc kara, liekas, ka aiz stūra būs paslēpusies kāda senāka ēka, tā arī ir, šur tur tās paspīd – citas sabrukušas, noplukušās, citas atjaunotas un glaunas. 

Meklējot informāciju par Kišiņevu neatradu nevienu sakarīgu info saitu! Pat tripadvisor, kur parasti var izrakt visu, ko sirds kāro, piedāvā tikai 4 „things to do” un no tām pašām 2 nav Kišiņevā. Nu ko – jāmeklē pašiem. Ātri vien kļūst skaidrs, ka galvenais Kišiņevas krāšņums ir parki – tie ir lieli, zaļi, ļoti kopti un ar strūklakām, visur ir soliņi, var arī palasīt avīzes speciālos stendos. Un cilvēki arī lasa! Visur tirgo salčuku – tam ir labs noiets, jo ārā kādi 33 grādi. Tirgo arī kvasu no muciņām – izskatās labs, bet veselais saprāts saka, ka labi nebūs, jo mazajos kavasa ratiņos dzesētāju neredz... un tas kvass tur kādas stundas 5 noteikti ir stāvējis... 

Nākamais apskates objekts – universālveikals. Vecie eskalatori grab un čīkst, bet senuma pieskaņa ir tikai eskalatoriem un vecajām trepēm (tā kā galerijā „Centrs” kādreiz), viss pārējais pārtapis mazās bodītēs, kur var nopirkt visu. Turpat aiz stūra ir tirgus. Tur ar var nopirk itin visu (barankas, halātus, gurķus, prezervatīvus, šampūnus utt., utjpr.!) Un izskatās, ka tauta tā arī dara, jo veikalos, īpaši drēbes, par saprātīgām cenām, grūti atrast. Un ir sācies ķiršu laiks... mmmm... 

Nākamais apskates objekts – Armēņu kapi... jā, jā – kapi... Skaista, mierīga pastaigu vieta. Vietējie turpat iekož līdzi paņemtos pīrādziņus un izšauj pa kādai čarkai, mēs gan vairāk apskatam interesantos pieminekļus un aizņemtās kapu vietas – dažas no tām pompozas un greznas jau tagad... Dzīvo puķu nav, visur plastmas vainadziņi, bet izskatās labi. 

Krikovas vīna darītava

Par Moldovas vīniem bija dzirdēts jau sen, bet kurš gan tādus ir garšojis... un ko gan Moldāvi saprot no vīna darīšanas – tur tak Franči speciālisti... a bet nekā... saprot gan, un kā vēl! Krikovas vīna pagrabi atrodas 30 min braucienā no Kišiņevas. Tie ir Eiropas garākie pazemes vīna pagrabi – 120 km garumā. Pazeme ir iekārtota kā maza pilsētiņa – katrai „ieliņai” savs nosaukums... bet varbūt tas tikai tūristiem... Krikovas vīna darītava pieder valstij. Mums parāda, kā tiek nostādinātas šampja pudeles, kā tās tiek pārbaudītas, tad parāda daļiņu no vīna pagraba. Kā izrādās, slavenībām var būt arī savas vīna krātuves. Mums pastāsta, ka Putins nesen tur svinējis savu dzimšanas dienu un ka viņam ir arī savs privātais vīna pagrabiņš. Pēc mazās ekskursijas seko vīna degustācija. Ievērojam, ka daži no mūsu grupas nemaz nav bijuši skatīties vīna pagrabus, bet gaida pie mazās zālītes... hehehe... kārumnieki! Degustācijas zāles ir 40 m zem zemes un dažas no tām ir pieejamas tikai oficiālajās valsts vizītēs. Mēs tiekam pie zāles, kas iekārtotas tradicionālā stilā – nu principā kā kādreiz pie vecmāmiņas – strīpainas segas, izcakoti spilveni... Tikai šeit dod vīnu... un daudz... Nodegustējam 8 vīnus... sākumā visi tādi pieklājīgi un smalki ošņā glāzes un spļauj spainītī, bet kļūst arvien jautrāk un jautrak... Turpat var nogaršot arī vietējo pīrāgu ar kartupeļiem. Vietējie saka, ka neesato labs, bet man gan liekas gana gards... Pēc gana lielās degustācijas visiem pavisam jautrs prāts, bet degustācijai atvēlēta tikai stunda ar pusi, laiks braukt mājās... Mēs esam palikuši vieni no pēdējiem. Mūsu gide pasauc maliņā manu māsu un kaut ko iedod maisiņā... hm... izrādās: viena pudele jums, otra man, tikai lūdzu iznesiet laukaa... Nu labi, mēs tiekam pie ekstra šampja un meitene arī laimīga... :)

Vairāk par vīna darītavu šeit: http://cricova.md Ak jā, vēl japiebilst, ka veikalā viens no labakajiem Krikovas vīniem, kas pieejams tirdzniecībā parastos veikalos maksā 6 EUR un šis stāv augstākaja plauktā... skaitās pa šiko! Un ir ļooooooti labs!

Strarij Orhei 

Aizvien vairāk gribas redzēt „īsto” Moldovu, kā gan cilvēki dzīvo laukos? Tā arī dzīvo – kaplē bietes, vāc sienu, brauc ar zirgu ratiem... Izbrauciens uz Starij Orgei labi parāda vietējo dzīvi... nu tāka kā Lv pirms 15 – 20 gadiem... kurš vēl mūsdienās kaplē bietes??? Tas tāds bērnu dienu drauds – 1 lats – 1 vaga... brbrbrbrrrrr... 

Starij Orhei mūs sagaida ar savu šarmu. Tūristu autobuss vel nav ieradies – apkārt klusums, govis ganās, turpat ganu puika, upe, īsta paradīze... Mazs celiņs vijas uz augšu uz alām un mazo baznīciņu. Saule cepina pamatīgi. Vispirms nolemjam aiziet uz baznīciņu. Saka, ka tā pieder sieviešu klosterim, bet mēs satikām tikai vienu dīvainu vīriešu kārtas pārstāvi. Apģērbam ir jābūt piemērotam – gariem svārkiem, galvā lakatam. Mēs izvelkam visus atribūtus un sataisāmies par īstam čučalām – misija izpildīta mūs ielaiž i mazajā baznīciņā, i izbijušā klosterī. Klostera alas iespaidīgas, bet mazas, ar savu šarmu. Vecs mūks ar baltu bārdu pārdod sveces un svētbildes, vispār izskatās pēd Dambledora no Harija Potera... tāda maģiska pieskaņa. 

Vēlāk nokāpjam lejā ciematiņā, tur mazliet pamirums, viss kluss, ik pa brīdim ir kāda aka... dziļa jo dziļa... Moldvā akas ir visur – jaunas, vecas, bet visas dziļas. Atgādina īstus laukus. 

Vairāk par Starij Orhei:

http://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%A1%D1%8…

Dņestras upes pludmale 

Pēc brauciena uz Starij Orhei un pēc superīgās šašliku devas gribās vēl kaut kur aizšaut. Tripadvisor lasīju par mākslīgo pludmali... braucam uz turieni – Vadul lui voda (šis nosaukms mani fascinē) – 1 km gara mākslīga pludmale Dņestras upē. Ejot uz turieni liekas, ka esam Jūrmalā – mazas kempinga majiņas, tiesa, šiko villu te nav... bet cilvēki priecīgi – peldriņķi, dvieļi, alus, salčiks... viss brīvdienām... Fascinē fakts, ka upes otrā krastā tiek dzirdītas govis, a šajā brauc ar ūdens močiem un peldāa, principā var arī noparkot savu kabrioletu turpat blakus :)... Jo vairāk ejam uz upes augšteci, jo tīraks ūdens. Var atrast pavisam foršas vietiņas un sēdēt saulītē... 

Braucot mājās mūsu šoferis aizraujas ar stāstiem un hops milicija priekšā... pārkāpts ātrums... tā, tā, tā... nieka 100 lejas un viss čiki... kuram neptīk kukuļi??? 

Moldovā šis ir municipiālo vēlēšanu laiks... komunistu plakāti iedvesmo... sarkani... turpat sirpis un āmurs... bet paši moldāvi saka, ka vairs pasakām netic... visi brauc projām, mekle labāku dzīvi citur pasaulē un cer, ka kādu dienu būs Eiropas Savienībā. 

Moldovas gardumi 

Mmmmmm šašliki, mamaliga (kukurūzas biezputra), vīns... un viss par tik sakarīgam naudiņām! Saldējums ar ķiršu džemu, plūmju kompots (vē, man gan tas nekas nav paticis), superīgās pankūkas – plačintas ar ķiršiem, pilldītās pankūkas ar sieru un kartupeļiem, vīns, vīns, vīns... pat kagors ir dzerams!!! ... mmmmm... un kūkas... tādas kā meduskūkas tikai treknākas, bet gardākas! Un šoko kartupelīši... Moldovā gan kaloriijas nevar skaitīt...

Šādi tādi novērojumi:

·Kopumā cilvēki dzīvo ļoti nabadzīgi, bet visa nauda tiek atdota bērniem – ēst neēdīs, bet būs  bērnam jaunākie džinsi;

·Skaistuma kults kā visās slāviska piesitiena zemēs ir ļoti svarīgs – lai tiktu pie friziera jāpierakstās laicīgi;

·Puķes, puķes, puķes – viņiem savs foršais „Saktas” tirdziņš;

·Vīrieši kopumā diezgan mačo;

·Meitenes – tievas, sakrāsojušās, spilgtā apģērbā staigā ar tādiem papēžiem, ka atliek vien nobrīnīties, kā var tikt uz priekšu, kad asfalts vienās plaisās;

·Bērnu kults ir ļoti svarīgs – pat vēlēšanu kampaņas sauklis – vairāk spēļlaukumu bērniem, kaut gan tādu tur pa pilnam;

·Ceļu stāvoklis ir gana briesmīgs – lai gan Moldova nav liela, to izbraukāt grūti – bedre bedres galā... par slikto ceļu stāvokli liecina arī neskaitāmie krusti ceļa malā... 

·Krievu valoda pastāv līdzās Moldāvu valodai bez nekādām problēmām, neviens nevinu nešķiro, visi saprot visus.

·Sabiedriskā transporta cenas ļoti zemas - tikai pāris santīmu un vecie trolejbusi piedod īstu šarmu.

Braucot projām taksistam savā "superīgajā" krievu valodā saku, ka „v airoport pažalosta” – džeks noskatās un saka: „ Pareizi, jābrauc prom no šejienes, te nav nākotnes...” Bēdīga atziņa, bet prieks, ka esmu piedēvēta pie vietējiem... Un vēl, lidostā tieku pie swarovski pērlēm – tur lētāk un pārdevēja novēl – lai Jūs būtu tikpat skaista kā šīs pērles! Nu lūk tā!