Dace travels - Ceļojumu apraksti

Bez Grieķijas - nu nekādi! Atkal Milos!

Sat, 30 Jan 2016 15:29:00 +0000

Nav labāka laika, lai rakstītu pierakstus kā lietaina pēcpusdiena, jo ir tik forši atkal pabūt vasarā! Pagājušajā vasarā atkal aizšāvām uz Milos salu. Parasti uz vienu un to pašu vietu nebraucam gan, pirms gada likās, ka 6 dienās jau bijām visu apskatījuši, bet izrādījās ne tuvu tam! Un ziniet ko? Gribās braukt vēl! Kāpēc? Milos mūs vienkārši apbūra ar savām skaistajām pludmalēm, neskarto dabu un vietējiem gardumiem. Par iepriekšējo ceļojumu var lasīt šeit.

Šoreiz doma bija noķert prāmi tajā pašā dienā, kad ielidojam, varbūt mazliet riskanti, bet viss bija Ok. Neraksturīgi nelaipna dāma Speedrunner kioskā mums atmeta pierģistrētās biļetes un tik ar roku pamāja, uz kuru pusi jādodas. Par laimi mūsu prāmis šoreiz ir liels, tādad vēmeju ballītes nebūs! Oufff. Uz augšējā klāja var arī iziet laukā - forši, tikai tie lielie skurteņi var tevi nosmacēt uzreiz...

Arī šoreiz esam apmetušies Liogerma hotelī. Mums par lielu pārsteigumu mūs atpazīst apkopēja! Hmm... cerams, ka tas tomēr uz labu, neesam nekādi sivēni :) Mums par izbrīnu bija diezgan grūti rezervēt autiņus un viesnīcu šaja laika periodā (pagājušajā gadā arī bijām Septembrī), tātad no krīzes ne vēsts, nu vismaz vasarā...

Pirmajās četrās dienās esam noīrējuši džipu, lai varētu izbraukāt mežonīgos rietumus. Pagājušajā reizē dabūjām nobaudīt tikai mazliet no šī skaistuma, nu tad šogad pa pilnu klapi! Pirmā pietura - Cape Vani - mēs uz marsa un vieni paši!

Pēc mazliet traka brauciena beidzot tiekam pie Angathia pludmales - oh yeee....

Vakarā aibraucam uz Klima ciematiņu, turpat blakus Adamas, tikai brauciens atkal izvēršas par piedzīvojumu, jo ceļi šauri un ir briesmīgi bailīgi, bet kaut ka mūsu Suzuki Jimney tomēr tiek galā. Klimā vecas dāmas peldas turpat, bērni lēkā un viena zoss tiranizē visu pagastu... Burvīga vieta tieši pirms saulrieta!

Nākošajā dienā esam plānojuši pārgājienu uz Sykia alu. Iepriekšējā reizē aizstaigājām līdz pašam Kleftiko, un tas bija patiešām to vērts. Uz Sykia alu norādes nav īpaši prezīcas (sākums ir pie Agios Ioannis klostera), mēs, protams, apmaldāmies... Kompensācijai burvīgi skati un kazas, kas kaut kur blēj, bet kopumā diezgan bailīgi - ja nolidos no kraujas, tad nemūžam neviens neatradīs.

Tiekam līdz pludmalei pie Aghios Ioannis un tur nevienas dzīvas dvēseles.... tikai skaistums.

Ziņkārības pēc aizlaižam arī uz Triades pludmali. Skaista, bet sajūta tāda, ka tevi ceptu uz pannas. Kartsi! Ēnas nekur. Atpakaļceļā apstājamies pie mūsu mīļākās pludmales - Achivadolimi, bet šoreiz esam vīlušies. Ziemeļu vēji ir sanesuši krastā tonnu drazas. Izvelkam pāris platmasas maisiņus no ūdens, bet saprotam, ka visu pludmali iztīrīt nav mūsu spēkos.

Pēc pāris dienām visi datumi jau sajukuši un arī pludmaļu vārdus vairs neatceramies. Tātad īstas brīvdienas! Saprotam, ka līdz šim neesam redzējuši gandrīz nevienu pludmali ar bāriem un atrakcijām. Nu nav mums nekādas vēlmes skatīties uz ūdensmočiem un gulēt kā sardīnēm. Bet nekā! Jebkurā pludmalē var atrast vietiņu mazliet nostāk un ir forši! Nu jā, nūdisti arī parasti atrod tās pašas labākās vietas... Fryplaka un Peleochori ir super.

Ko darīt nākamajā dienā? Protams, ka doties uz pludmali! Kaut kā pagājušajā reizē Platienas pludmale man nebija listē, ko apskatīt, bet, ak, cik burvīga vieta! Ūdens kristāldzidrs, viļņi no laivām priekam un mazs bāriņš, lai dabūtu aukstu ice tea.

Protams, pa visu visām pludmales būšanām, turpinām ari baudīt grieķu gardumus. Gluži kā pagājušajā reizē O Xamos un O Zygos ir super.

Šoreiz arī mazliet vairāk pavadījām laiku Plaka pilsētiņā - burvīga vieta, pilns ar badīgiem kaķēniem un saulriets ir ooooo. Jā, daudz labāks nekā Santorini. Šaubu nav. Tiekai nevajaga iekrist tūristu slazdā un doties un Uthopia bāru. Jā, skats ir burvīgs, bet kamēr saule patiešām noriet, ir kārtīgs cepiens un tūristi visu laiku bakstās ar selfiju kātiem. Un lēti ar nav... Tad jau labāk sēdēt pie baznīcas vai arī izvēlēties stratēģisku vietiņu Archontula resto.

Aizbraucām atkal uz Pollonija ciemu, pagajušaja reizē nekā tāāāāāda tur nebija, nu šoreiz ar nē :) Bet nu pitas labu labās....

Paceļam apstājamies pie Voudia līča, kur atrodas S&B rūpnīca. Burvīga vieta, bet uz peldēšanu nevelk...

Apstājāmies arī pie Ageria rakstuvēm, maģiska vieta, būtu tikai pieticis drosmes aizbraukt līdz pašam galam... Raktuves ir privātīpašums, protams, un fūres te brauc 24/7, jābūt dikti uzmanīgiem.

Viena no mūsu atklāsmēm is Agia Kyriaki pludmale. Apkārtne nu nekāda, bet ūdens! Baltas smiltis, mazi balti akmentiņi, žilbinoša saule - recepte priekam! Un jā, vēl var snorkelēt turpat 1 m no krasta, ideala vieta tādiem iesācējiem kā man! Un visam pa virsu - zivtiņu spa! Mazie ķēmi kož kā nelabie!

Nolemjam arī izčekot Tsigrado pludmali, tā ir īpaša ar to, ka nav tik viegli tikt klāt, jālien lejā pa virvi un trepēm. Kaut kā nokāpām! Galvenais neņemt līdzi daudz mantu un iešļūcenes salikt kabatā! Šajā pludmalē ir tikai super duper krutie pārīši :) Galvenā nodarbe - selfiju taisīšana. Bērnu te arī nav.

Mūsu ceļojums jau gandrīz beidzies un saprotam, ka tāpat visu neesam apskatījuši, kā gribējām, piem, karstos avotus! Satiekam kapteini Pol no Polco sailing, šis mūs atcerās!

Sapakojam mantiņas un atpakaļ uz Atēnām!

Prāmis šoreiz ir pilns un brauciens ilgst 5 studas, jo piestāj visās saliņās pēc kārtas.

Atēnas mūs sagaida ar īstu svelmi - nieka 41 grāds ēnā... pilsēta kā beigta, viss ciet. Paliekam Everipides hotel - ļoti labs un nedārgs, mazliet aizdomīgā rajonā Psiri, bet ir Ok. Un kas par terasi! Skats uz Akropoli! Mmmm...

Tā kā grieķu ēdiens mūs jau vairs neuzrunā, Tripadvisor izlasu par indiešu bistro pavisam netālu. Āra jau tumšs un viss liekas pavisam sirreāls - grauzti, mazi garšvielu veikaliņi, indieši, pakistāņi, visi tusē ielās. Nu es esmu vienīgā dāma.... hm.... Atrodam savu Pak Taka Tak - super! Tādas vakariņas par 11 eur un arī cilvēki dikti laipni un jauki. Un neviens mūs neapēd, tikam veiksmīgi mājās.

Nakamajā dienā esam ieplānojuši mazliet kultūras, nevar taču tikai pa pludmalēm vien, vai ne? Ejam uz Nacionalo arheoloģojas muzeju. Galerijas kaut kā mistiski izkārtotas, bet ai, cik interesanti! Esmu ka pielīmēta pie Mikēnu kultūras nāves maskām. Es atceros no skolas laikiem, toreiz bija bail no tādām un te var apskatīt vienkārši tāpat! Wow...

Mask of Agamemnon, Mycenae, c. 1550-1500 B.C.E.: Mask of Agamemnon, from shaft grave V, grave circle A, c.1550-1500 B.C.E., gold, 12 inches / 35 cm (National Archaeological Museum, Athens) Speakers: Dr. Steven Zucker & Dr. Beth Harris

Atlikušo dienas daļu vienkārši izbaudām tāpat Monastiraki rajoniņā un tirdziņā, atkal tieku pie Klimatsakis kurpēm, ļoti laba kvalitāte.

Vakarā aizejam uz Minotauros - vienkārša ēstuve turpat pie hoteļa. Klienti vienīgi vietējie, uzsāk ar mums sarunu par fotogrāfēšanu un basketbolu, jā, basketbplu un šoreiz runa neit par Lietuvu! Ouf.

Pašā vakarā vienkārši pazaudējamies Psiri ieliņās - pilsēvides fotogrāfu paradīze!

Šādi tādi novēŗojumi:

- Milos salā nejutām nekādu krīzi, to apstiprināja arī vietējie. Tikai visur vajadzēja maksāt skaidrā naudā un čekus, nez kāpēc, neviens nedeva ;-)

- Tā nu ir patiesība - ja gribi izbaudīt Milos, tad ir vajadzīgs džips!

- Ja īrēsiet autiņo no Georgas, tad dabūsiet arī saulessargu! Tik vajadzīga manta!

- Paleochori pludmalē var redzēt mazus vulkāniņus zem ūdens - iespaidīgi! Karstie avoti.

- Atēnās Psiri rajoniņā ir tik daudz foršu veikaliņu, kur iegādāties garšvielas, nevis jau iepakotas, bet gan uz svaru.

- Atēnu lidostā mājāsbraucēji var iegādāties visa veida olīveļļu. Lielisk izvēle un dažādi tilpumi. Tiesa, mūsu mīļāko eļļu atradām sulu bārā Monasteraki.

- Milos salā joprojām nav iemācījušies, kā taisīt mojito... 9 eur un cukurs vien...

- Karstie avoti Adamas ir nekas īpašs - tikām par brīvu, bet tikai uz baseinu, visādi vadi karājās un dāma nerunāja angliski neviena vārda, tad jau labāk jābrauz uz Canava - tur esot īstie.

- Milos osta ir gan viena varen organizēta vieta. Novērojām, kā tiek pievestas fūres - ledusskapji, un kā viss tiek saorganizēts, lai preces īstajā laikā nonāktu īstajā vietā.

Ai, ai Amalfi krasts! Un Pompeji.

Sat, 15 Aug 2015 09:41:30 +0000

Maijs ir lielisks mēnesis, lai izbrauktu kaut kur, vēlams uz dienvidiem :) Šogad domājot visādus variantus nolemjam par labu Itālijai - caur Neapoli uz Amalfi krastu.

Lidojam ar Brussels Airlines, Neapoles līcis ir dikti iespaidīgs un nolaišanās ir yēēēēēē forši. Esam norezervējuši mašīnīti uz visām 7 dienām. Visi nomas kantori ir mazliet tālak no pašas lidostas, tur aizved ar busiņu, ļoti viegli atrast. Esam norezervējuši fiat panda bet mums iedod fiat 500! Nav slikti! Vienīgi jocīgi, ka šoferim ir jābūt tam tam pašam cilvēkam, ar kura kredītkarti ir veikta rezervācija. Dabūjam samaksāt par diviem šoferiem (itāļiem nemaz neinteresē, ka manas pagaidu tiesības Italijā neder...) Mēs arī nepaņemam pilno apdrošināšanu - nākamreiz sirdsmieram, noteikti paņemsim :)

Pompeji

Braucam uzreiz uz Pompejiem, jo tur mums norezervēts hotelīts, gribam vel paspēt apskatīt pašus Pompejus ar. Paliekam Santa Ceterina - idealā vieta un ar lielu pārkingu. Aši sataisāmies uz Pompejiem un prom! Lai nebūtu pārāk daudz jāskatās kartē, jau lidmašīnā esmu izpētījusi aptuveni, ko apskatīt Pompejos. Arī pie ieejas iedod karti ar bukletu. Maģiski! Kā jau allaž, labāk pirms šādu objektu apmeklēšanas atsvaidzināt zināšanas, kā tad tur īsti bija... Kurš gan to zina? ;)

Ja esi par slinku, lai skatītos national geographic, tas arī šī Holivudas filma palīdzēs iedomāties, kā tad bija, kad bija...

Katrā ziņā Pompeji ir iespaidīgi. Daudzi saka, ka tur akmeņi vien ir, bet, ak, kas par akmeņiem! Nostaigājām vairākas stundas, kamēr vēl nemet ārā...

Bordelis - visapskatītāka mājiņa Pompejos. Bet visiespaidīgākā, manā skatījumā, bija publiskās pirtis.

Pompejos, protams, visās malās kaut ko rok un meklē, tāpec ne visu var apskatīt. Runā arī, ka Herkulanejums ir iespaidīgāks, jo viss ir labāk saglabājies. Būtu gribējies aplūkot arī to, bet īsti nepietiek laika.

Paši Pompeji patiesībā ir ļoti dzīvīga pilsētiņa, vakarā viss čum un mudž!

Vezuvs

Nākamajā rītā gribam aplūkot pašu vaininieku - Vezuvu. Braucam un braucam, līdz tiekam līdz auto stāvvietai, tā jau ir pilna... un tad par laimi uzreiz maliņā dabūjam pēdējo brīvo vietiņu. Arī šeit ir jāmaksā - 5 eur. Tiem, kam nepaveicās sanāk diezgan liels kāpiens, kas patiesībā ir arī samērā bīstami, jo lielie autobusi pārāk neskatās, kas notiek apkārt. Izskatās, ka pie ieejas ir milzīga rinda, bet patiesībā tur pulcējas grupas, tāpēc ātri vien tiekam pēc biļetēm un varam kapt augšā, kāpiens ir aptuveni 20 minūtes, par laimi esam uzvilkuši trekinga botes, ar tām ir nesalīdzināmi vieglāk, bet redzējām arī dāmas uz papēžiem... he he... Augšā paveras lielisks skats uz visu Neapoles līci.

Agerola un San Lazzaro

Tālāk laižam un Amalfi krastu. Diezgan ātri tiekam galā, maksas šoseja ir pilnīgi brīva un pārbaruciens kalnam arī ir Ok. Paliekam Agerolā (San Lazzaro) ciematiņā B&B Mira Mare (un jā, nosaukums izsaka visu - skats ir burrrrvīgs). Te gan sasmejamies par rio mare reklāmu un nabaga Kevinu Kostneru, kuram vajadzīga naudiņa (mmmm... rio mare.... hahahaha).

San Lazzaro ir kluss ciematiņš, kur vietējie dzīvo pēc sava ritma (nevis tūristu vēlmēm). Mūsu b&b ir lielisks, patiesībā tā ir maza ferma, kur darbojas mamma Liliana ar diviem dēliem Geraldo un Francesco, paši taisa savu sieru (tiekam arī pie demonstrācijas - forši).

Nākamajā dienā ieplānots redzēt izslavēto Amalfi krastu pēc pilnas programmas. Sākumā dodamies uz Ravello. Skaidrs, ka braukšana nebūs no vieglajām, jo autobusi pilnībā ignorē jebkuru citu transporta līdzekļi, itāļi virāžas brauc kā prot nevis kā būtu jābūt un tad vēl ir tūristi, kas nemāk braukt un kuriem ir bail par visu :) Un tas ir saprotams!

Ravello

Ierodamies Ravello. Mans noskatītais stāvlaukums ir pilns un dabūjam meklēt ko citu (Ravello auditorium). Un par laimi atrodam par saprātīgām naudiņām, jo Ravello stāvvieta var maksāt pat 5 eur stundā.

Mēs, galvenokārt, gribam apskatīt villa Cimbrione. Patiess skaistums!

Ravello tiekam pie lieliskām pusdienām Mimi, un par sakarīgam naudiņām.

Pēc Ravello braucam aplūkot Torre dello Ziro (it kā obligāti jāredz šis), bet aizbraucam kaut kur ne tur... un apskatām nezin ko, bet tāpat ir skaisti! Priecājamies, ka esam atklājuši mazliet vairāk nekā domājām.

Torre dello ZIro

Tiekam arī līdz Torre dello Ziro, jā, šis patiešām ir "must see". Mūs gan pārsteidz, ka esam vieni paši, bet jo labak, lai baudītu lieliskos skatus uz Amalfi un Atrani.

Conca dei Marini

Tā kā ir ļoti karsts, tad nākamajā dienā mēs gribētu tikt līdz kādai pludmalei (patiesībā tas nav nemaz tik viegli, jo nekur tā īsti piebraukt nevar un, protams, nav kur nolikt mašīnu un pilsētu centru pludmales mūs nu galīgi neinteresē). Esam noskatījuši Conca dei Marini (redzam šo ragu no sava hotelīša 800 m augstāk). Ai kā mums noveicās, ka mums atļauj atstāt mašīnu viena šika hoteļa pārkingā par brīvu! Blondīnes šarms nostrādā. Tiesa gan liekas jocīgi, ka jāatstāj mašīnas atslēgas, bet tas tādēļ, lai mašīnas varētu pārbraukt un ieriktēt vienā mini stāvvietā. Tā mēs tiekam uz pludmali (pēc 300 pakāpieniem).

Ūdens gan vēl auksts, tāpēc tikai pabradājam un pasēžam saulītē.

Laurito pludmale

Esam nolēmuši papētīt Amalfi krastu uz otru pusi un tikt līdz Positano. Furores fords, kas pēc aprakstiem likās kaut kas foršs, patiesība nav nemaz tik iespaidīgs. Mūsu mērķis ir tikt līdz Da Adolfo restorānam Laurito pludmalē. Par Adolfo esmu lasījusi Amandas Tabberer "My Amalfi coast". Tur vesels stāsts, kā, liekas, meitene no Austrālijas iemīlējās Adolfo īpašnieka dēlā un kā viņas dzīve iekārtojusies. Stāsts gan ir kādus 20 gadus vecs un mums par prieku, Amandas ex vīrs, joprojām strādā Da Adolfo (ja es pareizi atšifrēju pēc bildēm)! Tikai gan no "Italian sex god" ir palicis pāri vīriņš pāri 40 ar alus vēderiņu... Bet patiesībā jau stāsts ir par pašu Da Adolfo resto. Lai tur tiktu, jākāpj lejā (un pēc tam augšā!) 400 pakāpieni... Ceram, ka tas būs tā vēŗts, jo Adolfo ir izslavēts, kā lieliska vieta. Vai nu tūristu triks vai patiešām labs? Patiešām labs! Vienkārši lielisks! Grillētā mocarella uz citronu lapām vienkārši ir dievīga... mmmm

Dieva taka

Tā kā nakamajā dienā sola lietu, tad saprotam, ka jāmēģina apskatīt The Path of God - Dieva taciņu :). Pa ceļam mūs gandrīz nones autobuss, mūsu auto spoguļa aizsargs aizlido... autobuss pat neapstājas... ā ā ā ā... nez, cik šis mums izmaksās??? Biki oma sabojāta, bet nu neko... laižam uz Bomerano, kur ir sākums takai . Par to var aizstaigāt līdz pat Positano, bet saprotam, ka tik daudz laika mums nav un ejam tik tālu, cik karstums atļauj. Patiesi lieliska taciņa! Kādi skati! Apmaldīties arī nevar un pagriezienā uz Praino ir pat krāns, kur atveldzēties.

Pa ceļam redzam dažādas dzīvojamās mājas. Iespaidīgi, ka piebraucamā ceļa tur nav! Viss vajadzīgais tiek piegādāts ar ēzelīšiem.

Amalfi un Atrani

Kā solīts, nākamajā dienā līst... sanāk tāda guļamā diena, bet beigās gan nolemjam, ka aizbrauksim ar autobusu uz Amalfi. Un prieks, ka aizbraucām.

Tūristu nenormāli daudz, visi tikai ēd un šopingo, nekā cita jau tur nav ko darīt... :)

Atrani mums liekas daudz mīlīgāks, arī senāks, tur arī tiekam pie ļoti garšīga lemon spritz... mmm

Valle delle Ferriere

Nākamajā dienā atkal līst! Bāc... bet par laimi noskaidrojas ap 12.00 un mēs varam doties pārgajienā no San Lazzaro līdz Valle delle Ferriere. Mūs jau brīdināja, lai rūpīgi lasām karti, ka ir viegli apmaldīties, un ta arī ir... tā kā tiek cirsts mežš, tad taciņas nemaz vairs neatbilst kartei un zināmu laiku esam apjukuši un nesaprotam, kur iet. Tiekam kaut kādā mistiskā vietā, kur atrodam lelles galvu dubļu peļķē... hmmmm... Šī, diemžēl nav Šveice, kur uz katra stabiņa uzrakstīts, kas par taku un cik tālu jāiet. Beigās satiekam meža strādnieku, kas mums norāda pareizo virzienu. Un tā mēs ejam stundu, divas, trīs... satiekam tikai vienu pāri, kas nāk mums pretī. Respect, jo taka nav no vieglajām un viņiem tā ved visu laiku uz augšu, dažkārt jāiet pa plikiem akmeņiem.

Pa ceļam vēl nonākam dažās krustcelēs, kur nesaprotam, kur jāiet, bet beigās tiekam pie kārotā - ūdenskritumiem.

Lai tur tiktu, patiesībā ir jalien cauri žogam, tā ir aizsargāta teritorija. Sākumā mēs noraustāmies, bet tā kā redzam, ka citi aizlien, tad arī mēs.

Atpakaļcelš ved garām sagruvušām ūdens dzirnavām un burvīgiem citronu laukiem.

Pēdējā dienā aizbraucam līdz Vietri sul Mare, kas pazīstama ka keramikas pilsētiņa. Tiešām burvīga.

Pa ceļam ātri apskatām Maiori un Minori un saprotam, ka neko neesam palaiduši garām.

Vakarā kā punkts uz i ir mūsu vakariņas Zi Carmine, vislabākais itāļu ēdiens jebkad redzētais! Par to, kā ir tad, kad la mamma gatavo, biju lasījusi tikai grāmatās un man likās, ka mūsdienās tas vairs neeksistē, bet eksistē gan!!! Zi Carmine ir samērā grūti atrast, varbūt tāpēc mēs tajā vakarā bijām vienīgie. Tur nav ēdienkartes un la mamma vienkārši itāliski pastāsta, kas tajā diena ir dabūjams, ja tu nesaproti, tad tev atnes produktu un parāda, kas tas ir. Visi produkti nāk no viņu pašu dārza un fermas. Ak, cik tas viss bija garšīgi! Anti pasti bija dievīgi, īpaši marinētie cukini. Mēs jau nevarējam pakusteties, bet šķīvji tik nāca un nāca. Tad pie galda pienāca vecmāmiņa un lika man apēst kaut ko līdzīgu bulciņai ar tomātu pastu. Dievīga! Vecmāmiņa bija dikti priecīga, ka bērniņš paēdis :) Līdz otrajam mēs tā arī netikām... bet mums atnesa limončello un lauru lapu mājās gatavotu liķierīti. Un nevis glāzīti, bet divas pudeles - dzer cik gribi!!! Vienkārši lieliski cilvēki. Man, protams, bija lielās bailes par rēķinu, jo cenu jau nekur nav. Pēc maniem aprēķiniem un cenām ciema centrā vajadzēja būt ap 70 eur diviem cilvēkiem, bet rēķins bija 30 eur!!!! Žēl, ka šo vietiņu atklājām tikai pašās beigās, Leonardo un Da Gigini centrā pat tuvu nestāv kvalitātes un attieksmes ziņā!

Nu lūk, brīvdienas cauri! Tik vien kā vēl jānodod īrētais autiņš. Kreņķis, protams, par spoguli un skrāpejumiem, bet ar bonjorno un lielu smaidu var tiks cauri sveikā!

Šādi tādi novērojumi:

- Neapole patiesībā ir uzbūvēta uz laika bumbas. Visi gaida Vezuva izvirdumu, tas kaut kā ir aizkavējies... ka tik nesanāk šampīts...

- Iespaidīgī, kā katrs brīvais pleķītis Amalfi krastā ir izmanots un apstrādāts. Kapi, liekas, ir kompaktākie, kādi jebkad ir redzēti.

- Pludmales ir tādas kādas ir - nekādas - manā skatījumā. Mēs vienkārši neesam pieraduši, ka viss ir tik saspiests, gribās vairak vietas!

- Lielākā daļa auto ir apskrāpēti kreisajā pusē, nav jau brīnums... kā viņi tur brauc???

- Vietejais limončello (nevis atšķaidītais, ko var dabūt Amalfi) - l Alambicco

- Lai gan distances nav lielas, tomēr paiet diezgan liels laiks, kamēr tiek no A uz B, ceļi ir sarežģīti un šauri, kā arī ir grūti piebraukt šādiem tādiem ciematiņiem, tāpēc labāk pārak daudz nesaplānot.

- Īrēt auto Amalfi nav obligāti, daudz ko var izbraukāt arī ar autobusiem, bet tad, protams, mazāk brīvības

- Sunflower grāmatiņa Sorrento - Amalfi - Capri lieliski noderēja, lai apjaustu, kāda veida pastaigas ir iespējamas.

- Amandas Tabereras grāmata "My Amalfi coast" sākumā likās galīgi garām, bet patiesībā tur var atras šādas tādas interesantas lietiņas.

- Cilvēki ļoti atsaucīgi un laipni. Mūsu b&b la mamma mūs apčamdīja no visām malām, un beigās mēūs vēl visa ģimene sabučoja!

Grieķija: Santorini 3. daļa

Thu, 14 May 2015 12:46:56 +0000

Oriģinālais apraksts tapis 2015. gada septembrī

Pēc aktīvās un skaistās Milos salas dodamies tālāk uz Santorini. Braucam ar to pašu "vēmēju" prāmi, bet šoreiz pasažieri izskatās žirgtāki, tātad brauciens bijis Ok. Biļetes var nopirkt jebkurā tūrisma aģentūrā, tikai jāskatās, lai iedod arī pašu biļeti nevis tikai apstiprinājumu, savādāk pēdējā brīdī sanāk skriet un meklēt, kur nu tās biļetes samainīt.

Aptuveni pēc 2 h brauciena esam Santorini. Santorini brīvdienu plāns ir bezgala vienkāršs - nedarīt neko un ne par ko neispringt. No forumiem esmu sapratusi, ka, lai nebūtu pārāk lielas jezgas, labāk ir sarunāt transfēru uz hoteli jau iepriekš. Ai, kas par laimi, ka tā arī esam izdarījuši, jo ostā ir pilnīgs haoss... visi bļauj, sauc kaut ko, nu jandāliņš labs... bet mūs smuki sagaida ar uzrakstiņu (protams uzrakstiņā ir kļūdas, bet saprotam, ka tas mums). Pavisam aši tiekam ārā no visas jezgas. Un drīz vien ierodamies Caldera Memories Imerovigli ciemā, kas ir tieši salas vidū starp Fira un Oia.

Stratēģiski gēniāli izvēlēta vieta, jo esam mazliet nostāk no paša ciema un pilnībā varam izbaudīt Santorini skaistumu.

Santorni, protams, ir bārbāzts ar tūristiem un pilnīgi viss ir tikai un vienīgi domāts tiem. Pa galveno štrāsi no Thiras uz Oia brauc vieni vienīgi autobusi, kvadracikli, skūteri un brauc, brauc, brauc...

Par laimi Caldera Memories ir īsta miera oāza, ceļš netraucē un gājēju taka arī nav redzama, kas nozīmē, ka arī mūs neviens neredz.

Pataigajot pa Imerovigli un Oia, kur atrodas šikie hoteļi, nemaz neradās "ai, gribu būt tur", jo visi hoteļi būvēti viens uz otra, visi visus redz un var apskatīt no visām pusēm.

Jā, tev var būt sava privātā burbuļvanna vai baseins, bet privātuma nekāda. Cenas, protams, astronomiskas, honeymoon suit par +/- 1200 par nakti... ha! Protams, var atrast arī ko no lēta gala, bet tad skats noteikti būs uz otru pusi. Liekas, ka cenas Santorni ir +/- 20% augstākas nekā Milos.

Pirmajā vakarā aiztaigājam līdz Imerovigli ciemam. Saule jau taisās uz rietēšanu, tāpēc arī cilvēki pulcējas, bet mēs dodamies uz pavisam otru pusi, jo esmu izrakusi forumos, ka šajā pašā vakarā mēness uzausīs no jūras! Tādu brīnumu neesamu redzējusi, un tāda dabas parādība liekas daudz interesantāka nekā saulriets.

Esam lielā pārkingā un gaidām mēneslēktu... gaidām un gaidām... bet nav! Bet kāpēc nav? Ko esmu ne tā izdomājusi? Jau sāku kļūt pikta, jo mēness nav un saulriets arī ir garām... grgrgrgrgr... Un tad pēkši parādās dzeltena bumba! Tiesa, ne gluži jo pašas jūras, jo dūmakā īsti nevarēja saredzēt, bet tagad ir!!!!

Otrā rītā pēc lieliskām brokastīm dodamies pa gājēju taku uz Oia.

Kopumā ejam kādas 1.5 h. Gājiens nav no vieglākajiem, bet nav arī pārāk grūts. Acīm prieks visu laiku, jo interesanti vērot kā arvien tuvāk var redzēt balto Oia ciematiņu.

Sākumā Oia liekas forša, bet tad nonākam centrā, kur principā viens otru gāž no kājām. Skaistums vairs neinteresē, tikai gribas ātrākt tikt prom. Ļoti daudz krievu valodā runājošo. Vispār jau mēs neesam pašā trakākajā tūristu sezonā, bet grūti iedomāties, kā te varētu būt vēl vairāk cilvēku. Forumos lasīju ieteikumu, ka saulrietu labāk šeit nevērot, jo cilvēku tūkstoši... ļoti labs padoms

Kaut kā tiekam no pūļa laukā un uzmeklējam autobusu, jo ar kājām vairs negribas iet. Autobusu arī gāž riņķī. Esam dikti laimīgi, kad esam atpakaļ hotelī un nolemjam, ka nekur vairs neiesim un saulrietu vērosim tepat no sava hoteļa šūpuļtīkla.

Nākamajā rītā aizstaigājam līdz Fira, pa ceļam uzkāpjam uz Skaros klints. Cielvēku arī daudz, bet neviens virsū nekāpj un var izbaudīt jauko saulīti.

Salīdzinot ar Milos Santorini ir krietni vējaināks, tāpēc arī nav tik karsti. Novērojam vairākas kāzas. Ak, nabadziņi, barukuši no Āzijas, lai tiktu pie smukām bildēm, bet saulē jau paši ģibst...

Pēdējā dienā tikai gozējamies pie baseina un mēginam uzsūkt sevī apkārt esošo skaistumu. Vispār, ja tā padomā, tad Santorni atrodas uz tādas kā laika bumbas, jo vulkāns ir aktīvs un ap 1960 gadu bija arī ļoti liela zemestrīce, kas nopostīja lielu daļu no salas... kaut kā negribētos nošļūkt zemē pa krauju...

Un tad jau laiks doties uz lidostu. Liekas, ka Santorni iz visneorganizētākā lidosta, kas redzēta. Pirmkārt, ierodoties ieraugu, ka lidmašīnas norādītais laiks ir pavisam savādāks, atšķirība 2 h... kad jautāju kāpēc tā, tad atbilde ir - Ai, nepamanījām, kļūda... Tad 2 x pazūd elektrība un izskatās, ka ģeneratora vai nu nav, vai nestrādā... Kad veiksmīgi esam tikuši pie geita, tad visus sabāž autobusā bez kondicioniera, aiztaisa durvis un patur kādas 20 min Likās, ka cilvēki dabūs sirdstrieku... bet viss ir labi un visi laimīgi tiek mājās

Šādi tādi novērojumi:

- Uz Santorini var braukt ķeksīša pēc, ir ļoti skaisti, bet, ja gribās pa īstam atpūsties un izbaudīt Grieķiju, tad laikam labāk doties uz kādu citu salu, piem. Milos

- Hoteļa vieta ir ļoti labi jāizvēlas, redzējām dauz tautas, kas ar milzīgiem smagiem čemodāmiem nesās pa mazajam trepītēm augšā un lejā un tad ups... nepareizā adrese...

- Salīdzinoši bija krietni mazāk kaķu kā citur Grieķijā

- Patiesi varu ieteikt Tasos tavernu pie Imerovigli, turpat pie Caldera memories

Grieķija: Milos - 2. daļa

Thu, 14 May 2015 12:33:58 +0000

Oriģinālais apraksts tapis 2015. gada septembrī

Pēc vēstures un Atēnu baudīšanas ieplānots laiciņš Milos salā - 6 dienas. Milos tika minēta kā viena no "hidden gem" salām Grieķijā, kur masu tūrisms vēl nav pārņēmis salas iedzīvotājus, bet tajā pašā laika sala ir gana interesanta, lai tur patiešām būtu, ko darīt. Milos salā ir vairāk kā 70 pludmaļu un katra ir savādāka. Austrumu daļa ir vairāk apdzīvota, bet otrā pusē ir mežonīgie rietumi. Mēs paliekam Adamas pilsētā, kas ir maza, bet dzīvīga ostas pilsētiņa. Lai nokļūtu uz Milos no Atēnām var braukt ar prāmi (3 dažādi) vai arī lidot. Cenas ir ļoti līdzīgas +/- 60 eur vienā virzienā. Ilgi domājam, kā labāk nokļūt uz salas, vai ar lēno un lētāko prāmi, vai tomēr ar mazo, briesmīgo, dārgo un ātro... Izlemjam par labu pēdējam, jo domajam, ka labāk dzert aliņu pludmalē nekā uz prāmja.

Prāmis atiet no Piraeus 7.00. Agri... Vēl tumsa, bet metro darbojas un tiekam gana ātri līdz ostai. Tur, protams, haoss... it kā zīmes ir, bet saprast neko nevar. Par laimi mana kolēģe mani jau laicīgi brīdināja, ka, lai izpētot kārtīgi, kur ir prāmis, jo savādāk var būt ziepes... Tā kā google maps ir cītīgi izpētīta, tad mums viss Ok. Samainām biļetes apstiprinajumu pret pašu biļeti un žviks prāmī iekšā. Tur apņem pilnīgs apjukums - kur ir vietas, kāda sistēma... izrādās nesēžam kopā ar vīru, bet atsevišķi... un tādu pārīšu ir daudz, kas nelaimīgi sadalīti un nu nekā. Darbojas rīta bāriņš, aziāti jau dzer grieķu kafiju un stūķē mutē spinātu pīrādziņus. Brauciens ilgs 2.5 h un lēnām tiek pamesta osta. Sen nav brauks ar prāmi (nu vispār nav prāmis, bet laikam ātrgaitas liellaiva vai katamarāns...???) un ir forši! Lēnām parādās vilnīši - augšā - lejā... juhūūūūūūū.... un tad... visās malās vēēēē vēēē veeeeee... apkalpe izdala maisiņus visiem vēmējiem un tādu ir daudz... +/- 20% no visiem pasažieriem... vemj pa labi, pa kreisi, blakus, aiz manis... visi pīrādziņi tūtiņā! Un sāk šūpot vēl un vēl... čemodāni sāk lidot visos virzienos... par šo bija lasīts, ka pārbrauciens varētu būt traks... bet apkalpe saka, ka viss Ok un tas vēl pavisam neesot traki... Nu Ok, kā tad ir, kad ir traki???

Pēc 2.5 h laimīgi izkāpjam Adamas ostā un laižam uz hoteli (Liogerma).

Šodien ieplānots neko nedarīt, tikai pastaigāt, nopeldēties un baudīt vasaru. Un ir patiešām karsti. Aizstaigājam līdz pludmalei, kas mazliet tālāk no centra, esam vieni paši, citiem laikam slinkums tik tālu iet, ja var pļunčāties turpat. Ūdens dievīgs. Saule cepina, viss bumbās. Lai gan kopumā sala ir ļoti tīra, netālu no mums rēgojas lietos draudziņa mētelītis. Vispār saka, ka "Milos is for lovers" - nospriežam, ka tā arī ir un viss... pārāk daudz romantisko vietiņu

Te daži saiti ar pludmaļu aprakstiem

http://www.cycladia.com/best-beaches-gre…

http://www.greeka.com/cyclades/milos/mil…

http://www.milos-island.com/

Vakarā esam nolēmuši sarunāt izbraucienu ar laivu uz nākamo dienu, gribās aizbraukt uz Kleftiko vai arī apkārt salai. Tripadvisor esmu noskatījusi Oneiro laivu un Polco. Pa ceļam parunājam ar dažiem tūres operatoriem un, kā dzirdu teicienu "this will be like a paradize", tā laižamies prom. Oneiro īpašnieks izrādās dikti jauks, bet uz nakamo dienu viņa laiva jau pilna, bet cita diena mums īsti neder. Aizejam līdz Polco un tur visu sarunājam, bet izrādās, ka nākamajā dienā brauciena uz Kleftiko nebūs, jo ir nepareizais vējš un tur nebūšot ko darīt, tāpēc brauciens būs uz otru salas daļu... ok, sajūsmā par šo neesam, bet ko darīsi, piekrītam.

No rīta 10.00 esam klāt pie laivu piestātnes. Mani mazliet izbrīna, ka kapteinis nebūs večuks, ar kuru visu tik labi sarunājām, bet gan jauns džekiņš ar savu palīgu. Bet man tā gribējās, lai kapteinis ir večuks ar bārdu un pīpi! Nekā, tēva vietā dēls. Uz laivas esam 9 cilvēki, ģimenīte no Kanādas, spāņu pāris un mēs. Uzreiz jau saprotam, ka būs jautri un jauki. Visi draudzīgi un sarunas raisās par dzīvi uz salas, par krīzi, par filozofiem, par grāmatām, par visu... viss brīvā atmosfērā un neviens nevienam uz galvas nekāpj. Milos sala patiešām ir burvīga, izbraukājam dažādas pludmales, kas grib snorkelēt, snorkelē, kas grib gozēties saulītē, tie var gozēties saulītē. Diena paiet ļoti ātri un ir bijusi patiešām bagātīga, gan skaistuma ziņā, gan arī emociju un kontaktu ziņā. Katrā pauzītē uz laivas tiek izvilkti arī visādi gardumi, ūzo un mastiha.

https://www.facebook.com/PolcoSailingCru…

Uz nākamajām dienām esam noīrējuši auto - Fiat Panda 4x4, lai varētu izbraukāt dažādas pludmales un apskatīt interesantākās vietas.

GPS mums nestrādā, bet par laimi esmu nopirkusi karti, kas visu dienu garumā ļoti noderēja.

http://www.miloterranean.gr ir lieliski maršrutu apraksti, atliek tikai izvēlēties. Pirmais brauciens uz Thiafes pludmali austrumos, kas zināma ar to, ka atrodas tieši pie pamestām raktuvēm un ir pazīstama ar iespaidīgiem skatiem.

Šeit labs apraksts: http://www.photovolcanica.com/VolcanoInf…

Tā kā šis ir pirmais izbrauciens ar mūsu Pandu, tad nezinām, ka būs... zemes ceļi iespaidīgi un 4x4 notetikti ir labāk nekā skūterītis, bet dzīvē viss ir iespējams. Pludmale ir forša un noskaņojums foršs! Izrādās arī nūdistiem šeit patīk... pēc laiciņa piebrauc kajaku tūre, visi latvieši, paklausos, ko tad labu runā, ai, nekā interesanta

Vēlāk dodamies uz Tria Pighadia pludamli - vienkārši pasaka!!! Ūdens, akmentiņi, saule, cilvēku tikpat ka nav. Vienkārši lieliski.

Bet Daukas sindroms mūsos sēž iekšā un pie reizes aizbraucam apskatīt arī Kolymbissionas pludmali. Tur arī aizraujas elpa, jo esam vieni paši. Bet tur tikai peldēt, lielie oļi nav pārak ērti gulēšanai.

Tā ka atrodamies tuvu raktuvēm, tad nolemjam izbraukt pa ceļu, kas rezervēts lielajam fūrēm... nu tas nav, protams, pārāk gudri, bet redzētās bildes vilina redzēt raktuves dzīvē... O jā.... tās krāsas, tie slāņi... tie traktori un tās fūres... 40% no Milos salas ienākumiem nāk no ieguvuma no raktuvēm. Rok dažādus minerālus un principā sala jau gandrīz norakta, jo lielākas vai mazākas karjeras ir visur.

Vietējā S&B kompānija ir gana mīlēta, jo dod darba vietas un atbalsta dažādus projektus, bet nu patiesība jau tāpat katram ir skaidra... ja strādā 24/24, tad tas viss ir biznesa labā. Mūsu hotelītī ir apmetušies daži aziāti, kas piedalās konferencē par minerāliem un nevilšus noklausāmies sarunu par to, ka ik gadu tiek atklāti vai raki tūkstošiem jaunu minerālu veidu un, ka tiem tiek doti nosaukumi. Būtu interesanti iefiltrēties tajā konferencē, bet mūs nelaidīs, jo kostīmiņš palicis mājās.

Nākamās dienas plāniņā ir tikt līdz Kleftiko. Vispār visi saka, ka līdz turienei var tikt tikai ar laivu, bet esmu izrakusi info, ka var aiziet arī pa sauszemi, nieka 1 h gājienā + brauciens uz salas rietumiem.

http://www.tripadvisor.com/ShowTopic-g49…

Ok, lai iet! Pa ceļam apskatām slaveno Tsigrado pludami - vieta, kur līdz pludmalei var tikt tikai rāpjoties lejā pa virvi. Tā kā esam paagri no rīta un saule vēl nav iekrāsojusi ūdeni burvīgi zilganzaļajā krāsā, tad mums tas neliekas nekas īpašs un braucam meklēt Kleftiko. Lielu daļu nobraucam ceļu Ok, jā, ir bedres un šauri pārbraucieni, bet ir Ok. Kaut kur gan nokļūdamies, jo kartē nav iezīmēts celiņš (laikam jauns), bet kaut kā aizkuļamies līdz vietai, kur, iespējams, sākas gājēju taka. Brauciena laikā neredzējām nevienas dzīvas dvēseles, jo salas rietumos nekā nav, tur nav neviena ciema, pa ceļam kāda baznīciņa, bet tas arī viss. Mums pēkšņi parādās, ka bendžas bāka tukša!!!! ĀĀĀĀĀĀĀĀ... ko nu? Esam tak nekurienē un neviena bendzīntanka te nav + vēl īsti nezinam, kur atrodamies! Eh, par laimi ir 3G un māte Google mūs uzliek uz kartes, ufff... esam netālu no gājēju taciņas. Mums priekšā 2 auto, nospriežam, ka neesam vienīgie piedzīvojumu meklētāji. Lecam no mašīnas laukā un pēkšņi ieraugam divus vīriešus, kas nāk mūsu virzienā ar bisēm rokās!!!! ĀĀĀĀĀ panika... vai esam privātajā īpašumā? Bet nu neko, goodmorning un viss Ok, noskaidrojam, vai esam pareizajā vietā un dodamies uz Kleftiko pusi. Mednieki dodas uz otru. Nez gan, ko medī... putnus? Kazas? Un kāpēc tik vēlu no rīta? Tā tak var tūristus nomedīt! Pēc pāris minūtēm ieraugam Kleftiko... tik tālu! Bet tik skaistu! Un ir tikai viena laiva! Tā laikam palikusi pa nakti, jo tik ātri tūristu laivas atbraukt nevar.

Nepilnas stundas gājienā esam klāt un Kleftiko pieder tikai un vienīgi mums! Laiva pa šo laiku ir aizbraukusi un esam vieni ar viļņiem un skaistumu. Pat mazliet baisi. Bet pēc 30 min jau pirmā laiva klāt, tad otrā, tad trešā utt utjpr. Esam priecīgi, ka mums ir izdevies redzēt Kleftiko no pavisam citas, neparastākas puses. Pēc pāris stundam dodamies prom, jo neesam paņēmuši līdzi ne maskas, ne īsti pusdienas, tikai labi daudz ūdens. Kāpiens atpakaļ kalnā ir diezgan smags, bet nu nav arī pārāk traki... taka ir labi iezīmēta ar baltām zīmēm, tāpēc apmaldīties nevar. Pēc stundas esam atpakaļ pie auto un varam doties atpakaļ ar cerību, ka bendža tomēr pietiks.

Pa ceļam ieraugām burvīgu pludmali - Achivadolimi. Kaut kā šī pludmale man nebija atzīmēta pie "must see", bet šī patiešām ir lieliska. Ūdens debešķīgs, zivtiņas, ko pētīt, ar dažiem kokiem ēnai un bezgalīgs skaistums... Šī bija vienīgā pludmale, kur atgriezāmies vēlreiz, jo gana tuvu un tik skaista!

Pievakarē aizbraucam uz Milos galvaspilsētu Plaka - tā mazliet salas viducī ar burvīgiem skatiem.

Vispār visas dienas jau sajukušas, jo principā katru dienu tas pats - pludmale, tad pusdienas kebabs, tad pēcpusdienas pludmale, tad vakara pastaiga gar laivu piestātni un jahtu apbrīnošana (pirms pāris nedēļām esot bijusi Abramoviča jahta - tautai bijis, ko brīnīties), tad vakariņas... un tā varētu kādu mēnesi pēc kārtas! Pa šo laiku esam sadraudzējušies ar Polco asistentu - Tasos. Tā kā šie katru vakaru "medī" klientus laivu izbraucieniem, tad arī katru vakaru aprunājāmies, kā gājis, kas jauns. Tasos mums pastāsta visādas interesantas lietas, par to, kāpēc viņš strādā nelegāli, ka Atēnās viņš ir drāmas students ar lielu potenciālu, ka gribētu iemācīties spēlēt ģitāru, ka grib tikt līdz Holivudai, kam īsti pieder Polco laiva un kas ir kapteiņa Niki bērni utt. Garlaicīgi nav. Katrā ziņā kapteiņa asistentam dzīve vienmuļa: gulēšana laivā, tad laivas sakārtošana braucienam, tad gājiens uz veikalu iepirkt pusdienas, tad pecelt enkuru, tad uztaisīt pusdienas, tad nolaist enkuru, tad atkal pacelt, tad pavadīt viesus no laivas prom, tad sakārtot laivu, tad meklēt klientus uz nākamo dienu... un tā vismaz 3 mēnešus pēc kārtas.

Plānā ir vēl viens brauciens uz mežonīgajām rietumu pludmalēm. Nevaram sākumā izdomāt, kura būtu tā labākā, bet ceļi kaut ka aizved uz Amoudaraki. Visa pludmale mūsu rīcībā, jo ir vēl agrs, ap 10.00. Vēlāk gan piestāj viena laiva, bet ilgi neuzkavējas. Atbrauc arī pāris, kas aizlaiž tālāk ar piepūšamo kajaku, bet ātri vien atbrauc atpakaļ, jo jūrā viļņi lieli, tikai līcītī viss mierīgi. Vēlāk ierodas arī vecas kundzītes - nūdistes. Bet šīs pa pliko izmetas tikai tad, kad mēs jau braucam mājās, bet nu nācās šīm pagaidīt, jo nepavisam negribējās braukt prom.

Vakarā aizlaižam apskatīt Sarakiniko - mēness jeb putu krējuma pludmali - principā pašu slavenāko no Milos pludmalēm. Bet tur ir samērā daudz tautas un nolemjam, ka vajadzētu atbraukt no paša rīta, kamēr pārējie vēl guļ. Vispār ir pilnmēness un Sarakinko mēness gaismā izskatoties vel labak nekā dienā, bet tā kā vīniņš ir vakariņās, tad kaut kā nesanāk. Un tā kā Milos is for lovers, tad Sarakiniko pa tumsiņu labāk nerādīties, ievilks vēl kāds kādā aliņā

Kā jau domāts, nakamajā rītā aizbraucam uz Sarakiniko, tautas nav un pa mierīgo var izbaudīt šo dīvaino skaistumu.

Vēlāk aizbraucam uz dažādiem miestiņiem austrumu pusē, lai redzētu, kā tad tur īsti izskatās slavenās garāžmajiņas.

No visiem ciemiem laikam vislabāk patika Mandarkia, Pachena arī, bet tā izskatījās kā no šikā gala. Polonia, kas ir Jūrmalas ekvivalents, neuzrunāja nemaz.

Pāris dienu laikā esam izbraukājuši gandrīz visu salu, esam redzējuši 100% un vel vairāk no tā, kas bija iecerēts, bet būtu gribējies vēl 2 dieniņas padzīvoties pa pludmalēm.

Nākamajā dienā prāmī iekšā (nu tajā pašā, kur visiem slikti) un prom uz Santorini.

Šādi tādi novērojumi:

- Nabaga kaķi atkal ir visur... bet te gudrāki kā Atēnās un šeit arī viņus kāds visu laiku baro

- O Xamos un Zygos ir vienkārši lieliskas tavernas. Varbūt mazliet dārgāk nekā Atēnās, bet lieliski. Kundzīte viemēr mūs sagaidīja ar "today we have lamb chops, souvlaki, tadziki, chicken..." mmmm

- Septembrī galvenie salas tūristi bija normāla tauta, skūterīšu tauta un quad people. Tā ir īpaša suga: džeks nosauļojies, krāsainās saulenes un beibe pie sāniem, kas valkā stringus un sauļojās topless. Brauc ar kvadraciklu bez ķiverēm un tikai bikini Mums šī izvēršas par spēli - kuri ir quad people un kuri scooter people un kuri panda fiat

- Īrēts braucamrīks noteikti ir liela priekšrocība Milos salā

- Saulriets noteikti ir baudāmāks Milos Plaka uz Kastro nekā Santorini

Grieķija: Atēnas - 1. daļa

Thu, 14 May 2015 12:29:00 +0000

Oriģinālais apraksts tapis 2015. gada septembrī.

Šovasar (septembrī) izbraukts mazs riņķītis pa Grieķiju. Kā jau iepriekš, doma ir apskatīt mazliet no vēstures, izbaudīt dabu (tai skaitā pludmales) un priecāties par grieķu virtuvi un vietējiem gardumiem. Šī kombinācija izrādījās perfekta: Atēnas (2.5 dienas), Milos (6 dienas), Santorini (3,5 dienas).

Šī ir apraksta pirmā daļa - Atēnas.

Lidojam ar Aegean airlines - viss kā nākas, tiekam pie garšīgām pusdienām un vīniņa. No lidostas uz Atēnam braucam ar metro, jo tas ir mums visizdevīgāk (ar atubusu gan ir mazliet lētak). Tiesa, lidostā metro tiek apzīmēts ar "train", sākumā mazliet apjukām, bet tā kā citu sliežu tuvumā nebija, tad nospriedām, ka gan jau, ka būs īstās. Bija ar. Metro nodarbojos ar cilvēku pētīšanu - tāpēc, ka interesē, bet arī tāpēc ka Atēnas ir paradīze mazajiem zaglēniem, maciņus ātri vien var pazaudēt... Pirmie secinājumi - grieķu sieviešu skaistuma simbols - gari mati visām - jaunām, vecām, tievām, garām... nu jā, tā arī ir, domājot par savām grieķu kolēģēm, visām patiešām ir gari mati - arī kundzītēm gados. Mums priekšā apsēžas meitene - basketboliste (dikti gara), mati līdz viduklim, seja ar izteiktiem vaibstiem. Man liekas, ka viņa ir līdzīga Atēnai Nu gluži kā 7 m statuja Partenonā...

Tiekam uz savu dzīvoklīti pie paša Monistaraki - stratēģiski izvēlēta vieta, lai visi galvenie apskates objekti būtu gana tuvu, kā arī lai būtu metro līniju krustpunktā. Lai atrastu īsto dzīvošanas vietu Atēnās nācās krietni papūlēties. Piedāvājums ir, bet cenas viesnīcām likās mazliet neadekvātas - 90 eur par viduvēju iestādi ar 2 vai 3 zvaigznēm... protams, ja negribētu būt centrā, tad lūdzu - izvēle ir un par ļoti jaukām naudiņām, bet tā kā mums Atēnās ir tikai 2.5 dienas, tad negribētos pārāk daudz laika uzturēties sabiedriskajā transportā.

Krietni daudz laika pavadīju meklējot visādus booking.com piedāvājumus, bet vienmēr kaut kas nepatika - par tālu, par dārgu, bez brokastīm utt. Beidzot nolēmu apskatīt, kas ir airbnb piedāvajumā. Un Jā!!!!! Atradu vienkārši perfektu studio dzīvoklīti - pie paša Monastiraki - 2 min gajienā pie Athina ielas.

https://www.airbnb.com/rooms/2108444?s=g9nG

Dzīvokļa īpašniekam pieder vairāki studio tipa dzīvokļi atjaunotā mājā, viss ir jauns un tīrs. Salīdzinoši ar citiem air b&b piedāvājumiem, šis ir lielisks. Kad tiekam pie mājas, durvis mums atver interesanta dāma ar izkrāsotām acīm kā Kleoparta, izspūrušiem matiem, nu tā, ka mums bail... bet nav jau kur citur likties

Saprotam, ka mēs vēl varam pirmajā vakarā apskatīt Akropoli, tāpēc arī uzreiz dodamies Akropoles virzienā, kas, liekas, ir turpat deguna galā. Viena no Atēnu īpašībām ir tāda, ka, lai arī cik viss liktos tālu, viss tomēr ir tuvu un, lai kur arī ietu, vienmēr sanāk nonākt tieši tur, kur vajadzīgs. Tā laikam haotiskā Atēnu mistērija.

Tiekam pie Akropoles ap 18.00. Saule vēl karsta, bet kāpiens ir Ok. Saprotam, ka izvēlētais laiks ir vislabākais - vel ir mazliet par karstu, lai tūristu bari atrastos kalna galā, bet, kad uzkāpjam, ir mazliet vēsāks ar jauku vēja brāzmu. Bet nu jā, tūristu bari ir vienmēr, bet visvairāk agro no rīta ap 9 un vakarā ap 19.00.

Partenons ir iespaidīgs. Pirms braukšanas youtube biju papētijusi filmiņas, kas tad tur īsti bija un kā dažādas varas lietoja tempļus savām vajadzībām.

Uz katra stūra ir novērotāji - jāuzvedas pieklājīgi, nevar lekāt, savādāk apsauks ar svilpīti.

Partenona vienā pusē var atrast ūdens strūklaku, lai varētu padzerties. Ūdens nav auksts, bet tomēr veldzējošs. Uz saulrietu sāk pulcēties cilvēku bari un tikmēr mēs laižamies lapās, lai aplūkotu Dionīsa amfiteātri, kur ap šo laiku nav neviena.

Klāt vakars, ejam pa tūristu pārpildīto ieliņu - tur brauc "happy train", kur neviens neizskatās pārak laimīgs... cilvēki ir visur, visur čum un mudž... vēlme ir ātrāk apsēsties un baudīt skatu uz pēdejo saules staru apmirdzēto Partenonu. Uzo un mezze nāk komplektā

Vakariņas gan nolemjam pameklēt kādā mazliet nomaļākā vietā. Pirms tam tika izstudēti dažādi ieteikumi gan no tripadvisor, gan blogiem, jo gribās nobaudīt īstus labumus iestādēs, kur iet arī vietējie.

Daži ieteikumi - Taverna Tou Psi, http://www.enastro.gr/

Lieliski ieteikumi šeit (vispār labi ieteikumi, ne tikai par resto)

http://www.athensguide.com/restaurants.h…

Otrās dienas plānā ir Agora, jaunais Akropoles muzejs, nacionālie dārzi un paspējam apskatīt arī Zeva templi un olimpisko stadionu.

Agora rīta agrumā ir ļoti jauka - maz cilvēku, Hephaestus templis ir pilnīgi mūsū rīcībā/apskatē - esam vieni paši. Jauka sajūta ir aizbēgt no visiem tūristu tūkstošiem.

Akropoles jauno muzeju apskatām pašā dienas vidū - bet mēs neesam vienīgie, kas izlēmuši glābties no svelmes. Cilvēku daudz, kas mazliet sabojā atmosfēru, bet "netīšām" pievienojoties dažādām tūristu grupiņām uzzinām šo to interesantu. Apskatām arī filmiņu, kas skaidro Partenona būvi un nozīmi. Saprotam, ka tomēr labāk būtu bijis vispirms apmeklēt muzeju un tad pašu Partenonu, lai vairāk skaidrības, bet nu jau vairs neko...

Dienas vidū arī nacionālie dārzi ir pustukši... nevina nav... karsti tomēr... par laimi uz katra stūra var nopirkt aukstu ūdeni par 0.50 eur 0.5l... apskatām palmas, bruņurupučus un nejauši nonākam pie Grieķu Parlamenta, kur pēc pāris minūtem jāsākas sargu maiņai. Liekas, ka kas gan tur var būt tāds interesants... gan jau ka tāpat kā Rīgā... bet nē!

Izejam cauri Ermu šopinga ieliņai, bet esmu mazliet vīlusies un neko tāādu neieraugu...

Zeva templis arī ir ar savu burvību (starp citu viss ietilpst combo biļetē - 12 eur, derīga 4 dienas). Katrā ziņā skolā labi apguvu dažādās kolonnas - doriešu, joniešu, korintiešu - beidzot zināšanas var likt lietaa Atceros kā burtnīcā bija jāzīmē visas kolonnas pēc kārtas...

Olimpiskais stadions, kur notika pirmās mūsdienu olimpiskās splēles, ir iespaidīgs. Pirmā doma, ka te varētu uzrīkot sadziedāšanās svētkus. Vakarā nav daudz apmeklētāju un katrs var izpausties kā grib - citi pozē kā pirmās vietas ieguvēji, citi sēž goda ložā, citi tēlo, ka skrien. Noteikti iesaku apmeklēt mazo muzeju, kas atrodas kreisajā pusē - var aplūkot dažādas olimpiskās lāpas - kā tās mainās līdz ar gadiem un modi. Soču lāpa pilnīgi nebaudāma, tajā pašā laikā Sidnejas lāpa no 2000 g. izskatās tā it kā būtu izgatavota vakar...

Saulrietu noskatāmies no Aeropagus klints - vietas, kur it kā sv Pāvils teicis sprediķi.

Trešajā dienā nolemjam mazliet ilgāk pagulēt, tad dodamies uz tirgu... gaļas paviljons tiešām nav tā labākā bilde pēc brokastīm...

Tad dodamies uz Lykavittos kalnu. Un kaut kā ejot nonākam, tieši tur, kur vajaga, lai dotos augšā. Kāpšana smaga, karsti... pulkstens ap 12.00, saule zenītā... sods par ilgo gulēšanu... Bet tas skats, kas paveras augšā! Bet lai to baudītu, vispirms vajaga atjēgties Nobrīnamies, ka arī kalna galā ūdens maksā tikai 0.50 centus... Varbūt ūdens cena noteikta ar likumu... ?

Šodien tika solīts lietus... mākoņi lēnām pamalē velkas, bet virs galvas spoža saule un Grieķijas karogs... sēžam pie baznīcas durvīm un vērojam Atēnas - pilnīgs haoss, bet tomēr organizēts. Mums blakus kāds uzpīpē zāli, var čilot arī tā... Atpakaļceļā izejam caur Kolonaki - šikāko Atēnu rajonu - nav slikti - smalki veikaliņi, terases, kur visi dzer frapes, balkoni... un liekas, ka pirmo reizi varam redzēt īstus vietējos, jo centrā jau tikai tūristi...

Aizstaigājam līdz krāmu tirdziņam pie Monastiraki - ai cik daudz foršu mantiņu! Mūzikas instrumenti, plates, krēsli... ja tik varētu paņamt līdzi! Nopērku ādas iešļūcenes. Visādām zandalēm piedāvajums un cenas lieliskas! Arī skaistas ādas somas, bet nu to nākamreiz...

Vakarā aizstaigājam līdz A for Athens bāru - nu tā kā Sky line Rīgā, bet esam vīlušies - pilns ar mazgadīgām beibēm, kuras tā uzcirtušās, ka mēs blakus ka plukatas Ja gribās skaistu skatu, tad labāk doties uz Attalos viesnīcu - kokčikus taisīt nemāk, toties skats burvīgs un vietas pietiek visiem.

Šādi tādi novērojumi.

Atēnās ieliņas mainās burtiski soļu attālumā - var sākties kā jauka ieliņa un tad pēkšņi grausti ar grafiti un narkomāniem
Nabaga kaķi ir visur... un badā...
Zuccini balls ar dillem - īsts gardums
Pitas maksā 2 EUR, vislabākās pretī centrāltirgum uz Athina ielas - uz stūra, uzraksts ar sarkaniem burtiem, ar niknu saimnieci, bet dievīgām pitām
Vakariņas 2iem +/- 30 eur (ar vīnu), deserts bieži tiek uzsaukts
Atēnās bezorganizācija ir apbrīnojama, bet tomēr vienmēr viss kaut ka nokārtojas

O follerī o follerā Bavārijā un Austrijā

Thu, 14 May 2015 12:27:26 +0000

Vasara klāt, bet brīvdienas jau iztērētas Deju svētkiem un izklaidēm Odesā, tāpēc nekādas "lielās" brīvdienas nesanāks un jādomā par kādu plāniņu tepat eiropas viducī.

Un atkal jau velk uz tiem kalniem... tā nu top maršruts Bruxelles - Trieer - Calw - Schloss Neuschwanstein - Krimml - Konigssee - Salzburg - Bruxelles

Šogad par vasariņu sūdzēties nevar, ir cerība, ka arī izbrauciena laikā būs labs laiciņš. No iepriekšējiem braucieniem esam sapratuši, ka vislabākā diena izbraukšanai ir svētdiena - mazāk mašīnu, viss ir relaksētāks, kā arī apskates objekti ir ieplānoti darba dienā, līdz ar to mazāk tūristu apkārt.

Trier

Pirmais apskates punkts ir Triire - maza Vācijas pilsētiņa, kas zināma ar Porta Negra. Viss jau būtu forši, bet līst un līst... Lai nu kā izdomājam, ka tomēr izlīdīsim no autiņa un apskatīsim, kas ieplānots. Lietus ir silts un prieks iekāpt kādā peļķē. Bez mums viens pensionāru bariņš aplūko un Porta Negra - ja ja ja, das ist gut!

Mums par lielu pārsteigumu pilsētiņas centrā viss ir ciet - var dabūt salčiku, ja gribas, bet tas arī viss... Nu nē, salčiku gan mums nevajaga, gribam slaveno vācu šniceli! Pārāk ilgi nekavējamies un laižam tālāk.

Calw

Mūsu nākamais apskates punkts un naktsmājas vieta ir Calw - pilsētiņa netālu no Štutgartes, pēc bildēm spriežot ar savu šarmu un Alzasas piesitienu. Calw arī vajadzētu atrast kāda klostera drupas. Pirms kāda laika kaut kur biju redzējusi linku ar "most impressive ruins", viena no vietām - Švarcvaldē... bet nekas vairāk nebija teikts, bilde bija iespaidīga un gribējās atrast, kur tad tas skaistums atrodas, pēc pamatīgas gūglēšanas arī atradās!

Gribējām redzēt kaut ko šādu:

Pēdējais ierakts Tripadvisor saka, ka 2011. g. sākušies iesaldēšanas darbi. Mēs ceram, ka darbi būs jau pabeigti un varēsim aplūkot drupas visā to pilnībā. Vairāk par objektu šeit:

http://www.tripadvisor.com/Attraction_Re…

Bet nekā! Visas drupas ir ietītas plēvēs un vēl visam par godu tajā vakarā drupās ir koncerts... Noskaņa tiek sajaukta pilnībā, kabeļu kilometri un zilas wc būdiņas nu galīgi neiederas visā šajā brīnumā... Esam mazliet saskumuši, bet nu neko... brauksim aplūkot pašu Calw - izskatās mierīga un skaista, upīte pa vidu, krāsainas mājiņas...

Iečekojamies Alte Post hotelī pašā centrā, pēc izskata pustraka sieviete iedod mums atslēgas, ierāda istabiņu, kas patiesībā ir dzīvokļa lielumā - ir Ok. Nolemjam, ka nav ko gulšņāt un jāiet apskatīt ciematiņš. Tas ir tādā kā ielejā un pēkšņi parādās zili melni mākoņi un mums ātri jādomā, kur mukt. Noskatam vienīgo bāru, kurā ir cilvēki un dodamies turp. Muskuļoti vīrieši ar tetovējumiem sūc koliņu, spāņu pāris grauž riekstiņus. Sākas riktīgs gāziens, ārā viss iet pa gaisu, saulessargs, krēsli... īsta vētra. Mēs tiekam pie vietējā aliņa un priecājamies par dzērienu kartes cenām (tāpēc vien man patīk Vācija ). Liekas, ka lietus ir aizslaucījis arī visu dzīvību no mazās pilsētiņas, nav pilnīgi neviena... Ieejam baznīcā - durvis vaļā, mijkrēslis un apgarots miers... nevienas skaņas izņemot mūsu klusos soļus... Forši, bet izejot ārā tāds miers gan vairs nepatīk - visi resto ir ciet, veikals, protams, arī ir ciet, tankštelles vispār nav... Sāku apšaubīt savu teoriju par brīvdienu sākšanu svētdienās... arī wifi nestrādā... Mazā skaistā pilsētiņa pārvēršas spoku apņemtā ciema miestā un tā vien gribas braukt tālāk.

Schloss Neuschwanstein

No rīta pārak daudz nečammājamies un laižam tālāk ar cerību, ka pēc 2 h brauciena lietus vairs nelīs.

Nākamais apskates objekts - Schloss Neuschwanstein (kurš gan šo var izrunāt?). Šī pils ir kalpojusi par iedvesmu Walt Disney pilij un gribam to redzēt ar savām acīm. Jau savlaicīgi nolemjam, ka iekšā neiesim. Šī pils ir īsts tūristu magnēts, un lai to apskatītu no iekšas, biļetes ir jārezervē internetā jau laicīgi, kā arī pili var apskatīt tikai noteiktā laikā, kas ierakstīts biļetē.

Piebraucot pie ciematiņa, pili jau var redzēt pa gabalu, principā pietiktu jau ar šo vien, bet gribās to redzēt mazliet tuvāk. Kalna pakājē ir lielas stāvvietas un asistenti palīdzēs noparkoties (5 eur dienā). Ir vairāki veidi, kā tikt līdz pilij - ar pajūgu, ar autobusu vai ar kājām.

Šajā kartē var labi redzēt celiņus:

http://beautyknot.files.wordpress.com/20…

Un šeit izmaksas transportam:

http://www.neuschwanstein.de/englisch/to…

Izlemjam, ka iesim ar kājām. Un iešana noteikti neaizņem 40 min kā rakstīts aprakstā (nu varbūt 40 min, ja iet ar bērniem vai vecākiem cilvēkiem). Izlemjam, ka vispirms iesim uz pili un pēc tam uz Marie Brucke, no kura var redzēt pili pilnībā.

Beidzot priecājamies, ka laiks ir apmācies, jo kāpšana kalnā, lai gan gana viegla, tomēr karstā saulē būtu krietni vien grūtāka.

Apskatam pili no ārpuses, tiekam līdz Marie Brucke, kur sava vieta zem saules ir jāizcīna ar japāņiem, lai nobildētu skaistumu (bet tas ir to vērts - nu tā bilde).

Forumos lasīju, ka 3 japāņi bija iekrituši aizā... nu tā varētu būt. Tiem, kam bail no augstuma arī uz tiltiņa labāk nerādīties. Bet tiem, kam patīk kāpelēt, ir vēl šādi tādi punkti, no kuriem paveras lieliski skati uz pili. Iedomājos, kā būtu ziemā, kad viss sasnidzis un balts... vai arī rudenī ar košām lapām...

Tālāk mums plāniņš braukt uz Zugspitze, bet, ņemot vērā laika apstākļus saprotam, ka nē, nav vērts... mākoņu ir par daudz un pilnīgi neprognozējami. Ja būtu braukuši, tad no Austrijas puses, jo tad pacēlāji sanak lētāk nekā Vācijā (Vācijā Zugspitze ir augstākais kalns, bet Austrijā tiekai "viens no"... - man patika šis skaidrojums, kāpēc tāda atšķirība cenās - lasīju kaut kur forumos )

Insbruka

Šī pilsētiņa man saistās ar bobsleja sacensību pārraidēm, kad fanoju par Prūša ekipāžu un Insbruku rādīja no "augšas" - tad man likās - oooo kāda forša pilsētiņa. Tā arī bija. Viens no lieliskajiem šīs vasaras atklājumiem. Pilsētiņa skaista, sakopta, kalnu ielejā, mierīga, liekas, ka arī ar labu šopingu.

Imperial dārzi arī ļoti skaisti - vietējie večuki spēlē šahu, dambreti, mammas pastaigājas ar mazuļiem. Insbrukā atklājam šīs vasaas dzērienu - aperol spritz. Nu bija jau dzerts, bet kaut kā bija aizmirsies, bet Insbrukā uz centrālās ieliņas kafejnīcu galdiem mirgoja tikai šis oranžais dzēriens - tad nu mēs ar kā vietējie - sēdi, rakņājies telefonā un lēnām sūc rūgto apelsīnu...

Naktsmājas esam noskatījuši turpat pie Insbrukas - Igls - mazs ciems, bet jauks. Šoreiz labs, ar saunu un džakūzi un debesu zvaniem... nu ja, tak Austrija!!! Kurš ta iet peldkostīmā saunā? Labi gan, ka džeki saprot, ka pietiek šiem tur zvanīties un atstāj mūs vienus... ufffff...

No rīta mākoņi jau izklīduši, saulīte parādījusies un solās gozēties visu nedēļu - tas priecē.

Aizbraucam uz tramplīnlēkšanas trasi, esam agri, gandrīz paši pirmie un ir labi. Trase ļoooooooti iespaidīga, daudz informācijas par to, kā notiek lekšana ar slēpēm, kāds ātrums, kā lec vasarā, kad bija olimpiskās spēles utt... Visiespaidīgāk, protams, ir stāvēt tur, kur stāv paši tramplīnlēcēji... nuuuuu, iespaidīgi. Ieraugam, ka aiz kompleksa, lejā no kalna ir kapi, nu tas laikam tiem steidzīgajiem - var aizšaut pa taisno...

Insbrukā būtu gribējies pavadīt vēl vienu dienu, bet plāniņā ir braukt apskatīt Krimml ūdenskritumu, kas ir 5. augstākais ūdesnkritums pasaulē. Braukt pa Austriju ir patiess prieks - katrā tankštellē wifi par brīvu, pa ceļam veikaliņi ar visādiem tiroliešu gardumiem. Atjēdzamies, ka Ausrijā laikam ir jāpērk vignette, ja brauc pa lielajām šosejām, bet tā kā nekur nav rakstīts, kur to nopirkt (gan jau ka jebkurā bendzīna uzpildes stacijā) , tad neliekamies ne zinis. Mūsu ceļš ved pa kalnu pārejām, kas ir skaistas, bet ne tik iespaidīgas kā Šveicē. Sanāk arī iebraukt Hohe Tauern dabas parkā, kas nozīmē arī ceļa nodevu 8 eur...

Krimml

Beidzot tiekam pie Krimml ūdesnkrituma. Skaists. Var uzkāpt līdz pašai augšai, ja ir laiks un spēks.

http://www.wasserfaelle-krimml.at/html_e…

Tālāk nolemjam braukt uz Konigssee - Vācijas tīrāko ezeru pašos valsts dienvidaustrumos. Būtu gribējies izbraukt arī Hohe Tauern scenic route, bet kaut kā mums liekas, ka iespaidīgāk par Šveici nebūs. Jāsaka gan, ka Austrijas skaistums ir savādāks skaistums nekā Šveicei. Pirmais ir tāds romantisks, mierīgs, bet Šveicē viss ir robustāks un nepieradinātāks.

Austrijas kalnos visu laiku galvā skan Do Re MI...

Konigssee

Brīvdienu viducī esmu izplānojusi piezemēšanos uz pāris dienām pie skaistā ezera Konigssee. Meklējot kādu hotelīti bookingaa, visas labās vietas jau sen kā bija aizsistas, tāpēc ķēros klāt pie google maps un vietējiem b&b. Noskatīju vienu pavisam netālu no paša ezera - likās ideāla vietiņa, nekādas atsauksmes nekur nebija pieejamas, bet saimnieki bildē izskatījās jauki un vieta laba. Ierodoties manas domas sašķobījās... no ezera tāds labs gabaliņš stāvā kalnā augšā, saimnieki uz 75 nevis 50 kā bildē (bet gana jauki), nav wifi, visur sakarināti izkaltēti puķu pušķi (gan jau viens arī no kāzu rozēm pirms gadiem 50...), zvērēnu bildes... lapsiņas, vāverītes, zvaniņi, apputējušas plastmaas saulespuķes... nuuuu sajūta, ka esam "ieberzušies" ne pa jokam... bet nu variantu nav... Vakarā omu uzlabo vienkārši burvīga šnicele (nevis as parasto rīvmaizi, bet gan ar kliņģera drupačiņām) un pēc Maslova piramīdas mums arī vairak neko nevajaga...

Sāls raktuves un Zalcburga

No rīta atkal ir parādījušies mākonīši, tāpēc nolemjam braukt uz sāls raktuvēm un Zalcburgu. Sāls raktuvēs iekš Berchtesgaden ir patiesi interesantas. Vispirms visiem jāuzvelk kombinzons, tad ar vilcieniņu brauc pazemē, tad var redzēt, kā sāli ieguva kādreiz un kā tagad, tad var nošļūkt pa dēļu slidkalniņu, pārbraukt pāri sāls ezeram un beigās iedod mazu sāls bundulīti ka suvenīru. Vispār interesanti, bet gids stāsta tikai vācu valodā, pārējiem iedod audio gidus (meitene man gribēja ieskaidrot, ka čehu valodā un krievu valodā man varētu būt vieglāk nekā angliski), bet nu liela jēga no tiem nav gan, tēpēc es uzmācīgi jautāju visādus jautājumus par sāls iegūšanu, darbiniekiem utt. Nabaga studentiņš spēj tik atbildēt, bet es esmu priecīga, ka noskaidroju, ka sāls raktuves ir privātīpašums un ka raktuvēs strādā 60 profesionāli sāls racēji Braukšana pa koka slidkalniņu visos izraisa lielu jautrību - ir ar! Laid nu pa stāvu dēli lejā! Ieteikums - neņemiet līdzi somas un esiet gana agri no rīta, jo ap 11.00 jau visas tūres bija izpārdotas (var norezervēt arī internetā).

http://www.berchtesgaden.de/en/salt-mine…

Protams, ka dažāda veida sāli var nopirk arī kā suvenīru (par normālām sāls cenām) - mēs tā arī izdarījām, bet atbraucot mājās izrādījās, ka tāda pati sāls bundžiņa jau stāv...

Zalcburga mūs sagaida ar jauku saulīti, noparkojamies pie Mirabell dārziem un uzreiz esam ievilkti pilsētas burvībā.

Izstaigājam dārzus, pilsētiņas centru, atkal tiekam pie aperol spritz operas dārza kafejnīcā, kur kāds soprāns izdzied āriju... pilna laime.

Lai pa īstam izbaudītu Zalcburgu ar vienu pusdienu nepietiek, bet taja pašā laikā laužu pūļi mūs nogurdina un gribam baudīt skaistumu laukos.

Ramsau

Izlemjam, ka Ramsau būtu īstā vieta, kur pamērcēt kājas auksta upes ūdenī. Patiešām burvīga.

Jenner

Nākamjā dienā saulīte danco jau no paša rīta. Esam piecēlušies agri un tiekam pie brokastīm, kur vēl ir ko ēst, kur vācieši visu vēl nav noēduši plkst. 8.00 Doma ir uzbraukt augšā Jenner kalnā (1874 m v.j.l.).

http://www.jennerbahn.de/de/home/

Saimnieki mums iedod īpašās biļetes un par to esam ļoti priecīgi, ieraugot rindu, kas stāv pie kasēm. Jenner ir ļoti laba alternatīva Ērgļa ligzdai, skati it kā esot pat labāki, tikšana vienkāršāka, bet, protams, nav vēstures pieskaņas. Mums to arī nevajaga, vismaz pagaidām. Pacēlāja kabīnes ir mazas mazītiņas, jau pašā rītā sajūta kā siltumnīcā, vēl apstājas kaut kur uz kādām 10 min, tā nu mēs karājamies... jau izdomājam, kā būs, ja būs jālec lejā - nu nebūtu tik traki - nav jau tik augstu... bet nu par laimi kabīnes sāk kustēties un tiekam kalna galā veiksmīgi. Skati apkārt visjaukākie.

Izdomājam, ka būtu forši lejā noiet nevis nobraukt. Kāpšanas ekipējuma, protams, mums nekāda, bet nu izskatās, ka tik traki nemaz nav un pēc ilgas domāšanas, par kuru ceļu lai iet (te man ausīs skan Deju svētku teksts - iesi pa labi - draugu zaudēsi, iesi pa kreisi - pats pazudīsi... ). Beigās izdomājam, ka 3,5 h gājiens mums būs Ok. Un ir ar

Konigssee

Pašam saldajam ēdienam esam atstājuši izbraucienu pa ezeru. Mēģinam piecelties gana agri, lai nebūtu jāstāv rindā, lai tiktu uz laiviņu. Esam tieši laikā - ne par agru, ne apr vēlu, tieši pirms 9.00. Daļa ezera vēl ir ēnā un man bail, ka skaistais skats uz Sv. Bartholoma būs ēnā, bet kamēr stūrmanis pūš tauri, lai demonstrētu lielisku atbalsi, ēna pazūd (iedomājieties, ka visi 137 laivu stūrmaņi prot pūst tauri - vai arī ir iemācījušies vienu meldiņu).

Sākumā aizbraucam līdz Salet, līdz Obersee, skaisti.

Tad tapakaļ uz Sv. Bartholoma, lai atrastu pludmali, kur nopeldēties. Ezers ir ļoti dzirds, zivtiņas taisa fish spa, ūdens gan mazliet vēss, ja nepeld, dunduri mazliet kož, bet kopumā svētlaime.

Atklājam arī izžuvušu upi, kas kādreiz nesusi ledāja ūdeņus, bet tagad palikuši tikai spocīgi akmeņi un zari. Vispār Berchtesgaden parkaa ir daudz skaistu lietu, ko aplūkot, bet informācija internetā ir diezgan skopa. Būtu gribējies aiziet arī līdz eiskapelle, bet ir milzīgs karstums, un mēs labāk izvēlamies pasēdēt ar aperol spritz.

Obersalzburg

Pirms došanās mājās mums vēl ir palicies viens apskates objekts - Hitlera bunkurs Oberzalcburgā. II Paules Kara pētniekiem un vēsturniekiem Oberzalcburga ir ideāla vieta, jo šis jaukais ciems pēc Hitlera vēlmes tika pārtaisīts par stratēģiski ļoti svarīgu punktu ar iespaidīgu infrastruktūru. Ļoti daudz noderīgas informācijas var izlasīt šajā bukletā (nepažēlojiet 6 dolārus):

http://harrimantravelbooks.com/Berchtesg…

Lai gan lielākā daļa no objektiem ir novākti ar nolūku, šādas tādas lietas vēl ir apskatāmas. Mūsu izvēle krita uz autentisko bunkuru, jo likās, ka tur vēstures elpa būs visīstākā. Pie Turken hoteļa ir apskatāma daļa bunkura, kas principā ir saglabājies neskarts līdz mūsdienām. Esam klāt ap deviņiem, bet bunkurs vaļā tikai no 10.00... mazliet jāpagaida. Beidzot veca kundzīte atver bunkuru un mēs viņai katrs noskaitam 3.50 eur biļetei. Izejam caui redeļu vārtiem, kad kundzīte sākt kliegt: "Ein euro, ein euro!!!!!!!!!!" Saprotam, ka, viņai kaut kas nepatīk, jo tādā balsī brēkt par vienu eiro... bet nu neko, mēs atpakaļ netiekam, jo jau iegājām iekšā, kā arī esam 100% pārliecināti, ka naudu noskaitījām pareizi! Un tad kundzītei visas kapeikas izbirst zemē... "Scheisse, Scheisse....!!!!" Ooo, nu tik skaļi un no tādas kundzītes kaut ko tādu neesam gaidījuši... šī mums atmet ar roku un mēs kāpjam lejā pa spirālveidīgām kāpnēm. Sajūtas pavisam nelāgas, lejā ir auksts, mitrs, deg dažas lampas, pil ūdens... izdomājam, ka nejaukā kundzīte ir ... you know who radiniece un tūlīt mums izslēgs gaismas un mēs nekad netiksim ārā... bunkurā esam vieni paši, redzami ložu caurumi, gāzes vadi... kļūst pavisam neomulīgi... nekādu norāžu nav, tikai viena "ausgang"... Par laimi bukletā lasīju, ka bunkurā pazust nevar un nav svarīgi iet pa labi vai pa kreisi, bet tāda sajūta, ka ļaunums dvešo no katra stūra. Un kā nu ne, šis bunkurs redzējis daudz...

Tiekam laukā no bunkura pēc iespējas ātrāk - gribējām dabūt oriģinālo bunkuru - dabūjām par visiem 100... Sajūtas pavisa nelāgas gandrīz visu ceļu uz mājām... bet šis bunkurs ir ieintriģējis un mājās noskatāmies vairākas filmas par II Pasaules Karu un "you know who - the one who must not be named"...

Pa ceļam vispār bija plānots iebraukt kādā Švarcvaldes spa un Tribergā, lai nogaršotu oriģinalo forest noir kūku un apskatītu dzegužu pulksteņus, bet tā ka kaķis mājās ir sastrādājis zilus brīnumus, tad nu jābrauc vien mājās

Šādi tādi novērojumi:

Visi tūristi bija pensionāri... jaunieši laikam brauc uz pludmalēm...
Austrijā pa ceļam redzējām daudz sekšopu supermarketus, ne jau tādu maziņos, bet īstus hipermārketus
Biedējoši, kā Vācija ir izdzēsusi (vai centusies) izdzēst visas II Pasaules Kara pēdas, saprotams kāpēc, bet žēl, ka tā
Austrijā ir dabūjama dikti garšīga sviestmaize ar šniceli un diļļu mērcīti (tajā sarkanajā supermarketā, neatceros nosaukumu)
wifi tankštellēs Austrijā - super!
Bavārijā lielakoties rūpējas par tūristiem vācu valodā, nesaproti? Tut mir leid...
Bavārija un Austrijas Tirole ir pilna ar visādiem labumiem un suvenīriem. Vai kā būtu gribējies nopirkt dirndl, bet kaut kā nesanāca, toties mājās palicēji tika pie dāvanām
Un labai omai ko šādu (starp citu tie diski bija padārgi, bet nu jautrība garantēta...) O follerī o follerāāāāāāāā

Aizved mani uz... Tenerifi!

Thu, 14 May 2015 12:23:38 +0000

Oriģinālais apraksts tapis 2012. gada decembrī.

Plāniņš pavisam vienkāršs – 4 draudzenes gribētu kaut kur kaut kad kopā aizbraukt... Augustā „pērkam kopā” parādās piedāvājums – viesnīca Tenerifē – 7 naktis 4 cilvēkiem – 129 Ls 3 zvaigžņu viesnīcā pašos Tenerifes dienvidos... bez lielas domāšanas kupons ir nopirkts un nu tik jāštuko, kā tur tikt... un, kas ir vēl svarīgāks – jāsaskaņo vēlmes ar gribēšanu un varēšanu. Un tad sākas... bērni, skola, darbi... nedarbi... beigās no 4 gab esam tikai 2 gab... bet nu 2 lieliski gab

Tiek piemeklētas salīdzinoši lētas rainera biļetes un hopsā pēc D vidamīna decembrī! Ja lido ar raineru, tad svarīgi ir uzķert laiku, kad biļetēm vislabakais piedāvajums – ne pārāk ātri un ne pārak vēlu – nu kādu 1.5 mēnesi pirms tam ir optimālākais, bet var jau gadīties visādi (Kanāriju salas tomēr ir ejošs maršruts ziemas laikā).

4.5 h lidojumā no Briseles izklaidējamies kā protam – spēlejam spēli „uzmini nu, cik gadu ir foršajam stjuartam” un nez kura ir „today beautiful Natalia and .... will take care of you”. Lejā var redzēt Grand Canaria un Teidi! Esam klāt! Ir forša saulīte, +23 grādi... jakas tiek sastūķētas somās un smaids pa visu ģīmi. Pārsteidz, ka Sofijas diendivu lidosta ir tik liela! Un, protams, viss notiek nesteidzoties... bet mums gan gribas pasteigties, lai vēl var paķert saulīti!

Ar taksīti tiekam līdz savam hotelim (Park Albatros), kas patiesībā ir ļoti tuvu lidostai. Mums par brīnumu, mūs pat nemēģina piekrāpt un paprasīt vairāk naudiņas! Par hoteli gan mazliet bail, nez kā būs, tomēr pa lēto... bet viss ir forši, protams, skats nav uz okeānu, bet viss ir tīrs, gana liels priekš 2 jaunkundzēm, ir terasīte un korķuviļķis! Barčikā iespējam uz happy hour – 2 gardas sangrijas glāzes par 1.50 eur par abām... we will be back Iečekojam pārējos atpūtniekus – pārsvarā briti (vispār liekas, ka viņi apsēduši visu salu!) – ar ģimenēm vai pārīši, tātad, par laimi, vecpuišu balītes te nebūs, drīzāk pensionāru izklaides. Un mūs tas apmierina

Golf del sur, los Abrigos, el Medano

Nākamajā dienā no rīta nolemjam izpētīt apkārtni, kas tad īsti notiek miestā Golf del sur. Gar krastmalu hoteļi mijas ar dzīvojamām mājām, okeāns gandrīz tirkīzzils, pludmalītes mazas mazītiņas un melnas, klinšu ieskautas. Cilvēka gandrīz neviena, šur tur kāds makšķernieks, mums paiet garām nosauļojies playboys ar 15 kg zivi rokā. Noskatāmies, ka viņi tās zvejo pie klintīm un dur ar kaut kādiem durklīšiem... Esam jau nogājušas kādu gabaliņu un saulīte liek sevi manīt – ir karsti!

Noķeram autobusu uz el Medano (patiesi noķeram, jo autobusi (470 un 483) tajā miestā ir reizi stundā!). El Medano uzreiz apbur ar savu šarmu – vienkārša pilsētiņa, kafejnīcas, sērfotaji sēž bārčikā, jo vēja nav... zivis, zivis, zivis! Nogaršojam arī vietējos jūras ūdenī vārītos kartupeļus – papas arrogadas – ar zaļo un sarkano mojo mērcīti. Saulrieti burvīgi, katru dienu vienādi, bet skaisti... pilnam komplektam – sangrija – ar noteikumu, ka netiek aizmirsta mājās un aizvietota ar marakujas sulu

Katamarāns un los Gigantes

Laika apstākļi mūs lutina visu nedēļu, otrajā dienā esam sarunājušas 4.5 h izbraucienu ar katamarānu uz los Gigantes. Mūs aizved uz Puerto Colon, tur pūlis ar britiem, kas gaida rindā uz izbraucienu... oi, nē... negribas būt saspiestiem kā sardīnēm... bet viss beidzas labi, jo lielākā daļa aizbrauc ar citu - mazāku laiviņu. Uz katamarāna nopētam potenciālos Keitu un Leonardo, apkalpe mēģina izklaidēt pasažierus ar kādu jautru stāstiņu, ir forši! Tiekam pie paellas un bāriņš ir all inclusive Gar krastu var redzēt tomātu plantācijas, šikos hoteļus un burvīgo los Gigantes ciematu, klintis ir patiesi skaistas, piestājam pie Maskas aizas, kas grib, var peldēties, ūdenī + 20 grādi, nē paldies, mēs pasauļosimies. Atpakaļceļā, ja paveiksies, redzēsim delfīnus (60% iespējamība) un vaļus (95% iespejamība). Un tur jau viņi ir! Peld turpat blakus, izlec no ūdens, uzšauj ūdens strūklas un kopumā uzjautrinās par visu notiekošo. Mums ir patiesi paveicies, jo delfīnus nemaz tik bieži nevar redzēt. Un mazliet vēlāk redzam arī vaļus! Tie ir mazliet bailīgāki un no katamarāna turas tālāk, bet sajūtas burvīgas. Priecē, ka dzīvniekus neviens netramda un katamarāna kapteinis necenšas par visām varītem piebraukt pavisam klāt. Ievērojam, ka barčiku gandrīz neviens neapmeklē, visi tādi saskābuši un laikam noguruši, vai arī vienai daļai ir piemetusies jūras slimība Mums gan viss forši!

Vakarā nolemjam palikt las playas Americas un apskatīt, kā tad izskatās lielākais kūrorts uz salas. Secinam, ka nekā tāāāāāāada nav un gribam atpakaļ uz savu miestiņu. Pētam karti un domājam, kā lai tiek atpakaļ, jo īsti skaidrības par autobusiem nav... Izmisušās meitenes ierauga viens džekiņš un palīdz mums izfunktierēt, kā labak braukt. Kā izrādās viņš Tenerifē ir veselu nedēļu un tagad meklē darbu. Papļāpajam par šo un to un viņš mums palūdz mūsu viesnīcā atstāt viņa Cv. Kāpēc gan ne? Izpētam Rufusa Cv – īsts laimes meklētajs, gadiņš šur, gadiņš tur, bet nu mēs viņu darbā ņemtu gan

Uz Teidi un apkārt salas ziemeļiem

Nākamajā rītā esam sarunājušas izbraucienu pa salu ar privāto latviešu gidu. Protams, ja būtu tiesības un draudzenei nebūtu bail braukt pa kalnu serpentīniem, tad nekādi gidi nebūtu vajadzīgi, bet, tā kā kopā ar pensionāriem busā braukt negribas, tad esam izlēmušas par labu šādam variantam. Mūsu gids, kavē un neko nav sapratis, ko e-pastos rakstīju, esam dusmīgas kā lapsenes, kad beidzot mūs tomēr atrod. Galvenais kreņkis ir par Teidi, jo ir dzirdēts, ka bieži ir rindas, lai uzbrauktu augšā un pēc maniem aprēķiniem Teidē vajadzēja būt agri no rīta, bet tagad kavējam vismaz kādu stundu... Draudzene paziņo, ka ar gidu runās tikai Teidē patisi esam dusmīgas... vēl izrādās, ka nav GPSa un džekiņš sāk braukt pa vienvirziena ielu pretējā virzienā... Ok, garlaicīgi nebūs...

Kad esam tikušas līdz Teidei un rindas nav, tad ouffff... varam uzelpot! Saģērbjam jakas un braucam augšā, tur ir -3 grādi. Ir plāniņš arī uzkāpt līdz pašam krāterim – 3718 m v.j.l. Atļauja ir jāizņem pirms tam un laicīgi, vismaz 2 nedēļas iepriekš, jo kāpēju skaits konkrētā laikā ir ierobežots (liekas kādas 50 vietas uz 2 h). Kad esam augšā aizejam pa nepareizo taciņu un brīnāmies, kapēc neviens nepārbauda atļauju – nu skaidrs, kāpēc nepārbauda – nepareizā taciņa! Beidzot ieraugam pareizo taciņu. Kāpiens ir kādas 30 – 40 min, jo gaiss ir retināts un viegli nav. Visi elsa un pūta – gan jauni, gan veci, gan sportiskie, gan pensionāri, gan mēs Augšā ir liels vējš, bet sajūtas burvīgas – ož pēc sēra un šur tur ceļas garaiņi... tātad apakšā kaut kur dziļi, dziļi vārās zupiņa! Pēdējo reizi vulkās izvirda 1909.g. Zem mums ir mākoņi un var redzēt arī pārējās Kānāriju salas.

Lejā no vulkāna gan var tikt aši, aši, neviens vairs nepūš un neelš. Apkārt vulkānam, kas patiesībā ir vecais iekritušais krāteris, ir burvīgi skati – interesantas lavas masas. Būtu gribējies pastaigāt apkārt mazliet vairāk, bet mums priekšā vēl garš brauciens...

Izbraucam caur la Ortava ielejai, aizbraucam līdz Pūķa kokam – it kā vienam no pasaules vecākajiem kokiem (hm... vai tik tas nav tāpat kā latvieši izgudroja eglīti???), tad tiekam līdz Garachico – jūras katls vārās un baseiniņos papeldēties nesanāks, bet skati ir burvīgi.

Tiekam līdz Punta Teno – burvīga vieta, kur varētu noteikti pavadīt veselu dienu vērojot kā viļņi šķeļas pret klintīm.

Tālāk braucam uz Maskas aizu – vienkārši un skaisti, saule jau pavisam zemu, zemu... saulriets pie Los Gigantes un tad jau uz mājām... Pa caļam mūsu gids izstāsta visu ko, gan par salu, gan par dzīvi, gan filosofiju :) Un ir forši! Neizdevušais rīts jau ir sen kā aizmirsies un gids mūs pilnībā ir nošarmējis

Las playas Americas

Tā kā brīvdienu sākums ir bijis gana aktīvs, tad nolemjam ka sestdien neko nedarīsim, tikai sēdēsim saulītē, peldēsimies, dzersim sangriju un sēdēsim džakūzī... Bet nu vakarā jau gribas kaur kur aizšaut, nolemjam aizbraukt uz playas Americas. Vai kas tā bija pa kļūdu! Jau pirmajā reizē, kad tur palikām kaut kā īsti nepatika, bet nu sestdien atklājās, ka tā ir briesmīgākā vieta, kur ir būts... uz katra stūra iekšā rāvēji, milzīgi prusaki un stulbi komentāri... brbrbrbr... nu var jau būt, ka ir arī foršas vietiņas, bet tā kā pirms tam neko nebijām izpētījušas, tad nogājām tikai pa promenādi un atkal fiksi taisījamies atpakaļ.

Playa Tejita un el Medano

Svētdienā gribas pabūt pie okeāna, esam noskatījušas, ka skaista pludmale varētu būt playa Tejita pie Monte Rojo. Aizbraucam, jā, pludmale forša, viss tīrs, skaisti viļņi, klintis... un debesu zvani!!! Esam tikušas nūdistu pludmalē, kur nav tikai veci onkas... Pēc laiciņa izdomājam, ka gribam pāri kalnam doties uz el Medano pludmali, ir ļoti stips vējš un īsta kaitotaju paradīze. Dažs labs iesācējs gandrīz nones no kājām kādu pendžu un mūs, saprotam, ka labāk pa galabu, atrodam superīgu sērfotaju barčiku pašā el Medano galā un vērojam apkārt notiekošo, lielākā daļa ir vietējie, kas vienkārši tusē pēc sportiskas dienas un atpūšas kopā ar sievām, draugiem un suņiem.

Šādi tādi novērojumi:

· Viņiem ir šausmīgi daudz kaķu – bezpajumtnieku! Visur! Un dzīvo baros. Labi ļaudis uz mola bija sabēruši kaķu kroketes un tad nu ballīte bija sākusies... un gandrīz visi bezpajumtnieki ir kastrēti, bet izskatījās lieliski – laikam arī kaķiem saulīte nāk par labu

·Tāda sajūta, ka uz salas ir tikai laimes meklējāti un tūristi, visas iespējamās nacionalitātes un valodas uz visiem stūriem

·Rums ar medu ir gana garšīgs! Un laba dāvana mājāspalicējiem

·Diemžēl netikām līdz Tenerifes pērļu veikaliņam, bet liekas, ka varētu atrast kaut ko jauku piemiņai http://tenerifepearl.com

·Mazajos miestiņos var noīrēt dzīvoklīšus sākot no 250 eur mēnesī – nav slikti

·Cenas patīkami pārsteidza – pasta, salāti, burgeri ap 6 – 7 eur, grils līdz 12 eur, kokčiki (citi labaki, citi nu nekādi) 4 – - 6 eur, vīns – 3 eur glāze, un protams zivis, zivis, zivis...

·Ēdiens ir ļoti orientēts uz britu tūristiem – salātus pasniegt kopā ar čipšiem (crisps) ir pilnīgi normāla parādība

·Ja brauktu vēlreiz, tad noteikti īrētu mašīnu un paliktu pa nakti dažādās salas vietās, kā arī brauktu vērot zvaigznes un gribētu redzēt Teides observatoriju

·Britiem un krieviem pat ir savs radio

·Tenerife ir īstu laimes meklētaju sala – visi arī runās visās valodās pilnīgi brīvi – angļu, vācu, franču, spāņu

·Laika atšķirība salas ziemeļos un dienvidos ir patiesi jūtama – ziemeļos bija „rudens” ar dzeltenām lapām, bet dienvidos – mūžīgā vasara... (kur gan iepriekšējā nedēļā bija lijis visu laiku! Ai, kā mums paveicās!)

Pie bagātās kundzes Šveices un laipnās kaimiņienes Itālijas

Thu, 14 May 2015 12:20:07 +0000

Oriģinālais apraksts tapis 2012. gada jūlijā.

Un atkal izbraukts viens mazs līkumiņš pa eiropu... Pagājušajā gada izbrauciens uz Šveici bija īsts āķis lūpā – gribējās vēl un vēl! Bet tajā pašā laikā Šveice bija atstājusi manāmu caurumu maciņā... tāpēc bija doma kaut kā izšmaukt, lai ir pa smuko un ne pa pārmērīgi dārgo... un vēl gribējās Itāliju pieķert klāt.

Maršruts: Brisele – Jestetten – Schaffhausen – Meiringen – Fiesch – Domodossola – Bellagio – Bellano – Piona – Menaggio – St. Gothhard – Colmar – Brisele

Reinas ūdenskritums

Pirmais iecerētais apskates objekts ir Reinas ūdenskritums. Bildēs izskatās patiesi iespaidīgi, bet mulsina fakts, ka tas tiek uzskatīts par eiropas platāko ūdenskritumu (150 m plats, 23 augsts), bet kā tad ar Ventas rumbu? Skolā tak mācīja, ka Ventas rumba platākais... 249 m!!!! Bet Ventas rumba laikam ir tikai krāce nevis ūdenskritums ha ha...

Sākumā nevarējām saprast, no kuras puses labāk piebraukt, kur būs iespaidīgāks skats, vienā vietā saka, ka no labās puses, otrā, ka no kreisās... mēs noparkojamies kā sanāk un izrādās izvēle ir bijusi vislabākā – pie Schlössli Wörth. Šī vieta ir labākā tādēļ, ka uzreiz paveras burvīgs skats un ir labs sākuma punkts vai nu izbraukšanai ar laiviņu, vai arī pastaigai apkārt ūdenskritumam.

http://www.flickr.com/photos/alfonsomora…

Ja ir vēlme, tad ūdenskritumu var aplūkot tuvāk izbraucot ar kādu laiviņu (tās izbrauc no Schlössli Wörth), ir dažādi piedāvajumi – īsais brauciens, garais brauciens utt, bet tikai viens no tiem piebrauc pie klinšu saliņas ūdenskrituma vidū. Mēs braucam ar šo, no malas izskatās pavisam bailīgi, bet īstenībā nemaz tik traki nav. Lai tiktu uz klints skatu punktu, ir jāgaida rindā... nu jā, to mēs neiedomājāmies... kārtējā tūristu atziņa – uz apskates objektiem jābrauc vai nu super duper agri vai vēlu... Stāvot rindā redzam, ka ik pa laiciņam „lec” zivis – vismaz kāda izklaide! Pēc brauciena ar laivu nolemjam apiet apkārt ūdenskritumam – ļoti jauka pastaiga un reti kurais to izmanto. Reinas ūdens ir skaidrs, straume ļoti ātra un tā vien gribas mazliet papeldēties... vietējie puikas turpat lec no tilta, tad ļaujas straumei un tikai tad tiek krastā... Vēl viena izklaide tūristiem – laiviņa aizved peldēt gribētājus maziet nostāk no krācēm, tad visi salec ūdenī un aizpeld kā papīra kuģīši... neviens viņiem pakaļ nebrauc... vismaz neredz... kā viņi tiek atpakal??? Pasākums izskatās jautrs, bet arī mazliet bīstams, jo straume patiešām ir varena... Pie ūdenskrituma pieejam arī no Laufen pils puses, bet tā kā tur jamaksā ieejas biļete, tad izdomājam, ka mēs jau esam redzējuši gana daudz un vienkārši ejam pāri Reinai, lai visu apskatītu no otras puses... forši!

Kad esam kārtīgi izstaigājušies, dodamies samaksāt par stāvvietu... opāāā... mūsu biļeti neņem pretī... tā tā tā... iestājās deja vu... pagājušajā gadā „iesprūdām” pazemes stāvvietā Bāzelē... svētdienas vakarā ap 20.00... toreiz jau iztēlojāmies, ko mums tas maksās, kā tiksim mājas utt... BET Šveices serviss nav tikai nostāsti... kā izrādās, arī stāvvietās „info” pogas strādā un ir arī, kas atbild 20.00!!! Šoreiz pavisam līdzīgi, tikai info pogas runātājs nerunā ne angliski, ne franciski... nu tad ar eine kleine probleme met auto... nostrādā un mēs tiekam laukā no stāvvietas vienkārši tāpat! Un neviens pat neiekasē 10 frankus! Fū... liekas, ka Šveice pārbauda mūsu adrenalīna krājumus...

Naktsmājas esam norezervējuši kādā pavisam mazā ciematiņā Vācijā- Jestetten – 10 min braucienā no ūdenkrituma, cena par 1/3 mazāka nekā ja būtu nakšņojuši Šveices pusē. Patiesi iesaku – viss pa vienkāršo, bet jauki.

http://www.hotel-lowen-jestetten.de

Jestettenā atklājam arī dm veikalu – tā tik ir paradīze krietni lētākām dabiskajām kosmētikām un vēl visādiem labumiem!

Šveice

Otrajā dienā ir paredzēts izbraukt cauri visai Šveicei un apskatīt visu pēc kārtas.

Pirmais punkts – Aare gorge

Āre ir garākā Šveices upe un tās ūdeņi ir izgrauzuši interesantus veidojumus netālu no Meiringen. Liekas, ka pastaiga ir kādu 1 km gara, uzreiz pie ieejas no Meiringen puses virs upes redzama tādā kā brīnumaina migliņa, liekas, ka tūlīt sāks dejot fejas un būs ziedu balle, bet migliņas efekts ātri vien pazūd... viss, kariete pārvēršas ķirbī un ballīte beigusies... Aares gorge var ieiet no abām pusēm, atpakaļ var iet vai nu pa to pašu ceļu, vai arī caur mežiņu.

http://www.aareschlucht.ch/english/willk…

Otrais punkts - Rhone ledājs un ala ledājā

Pēc diezgan līkumota un jauka brauciena pa Grimselpass un Furkapass nokļūstam pie ledāja. Ilgi meklēju kādu ledāju, kuram varētu piekļūt klāt un redzēt, kā tad tas īsti izskatās. Rhone ledjās uz sevis liktās cerības attaisno – skats ir pavisam sirreāls, neaprakstāms. Ledājā ir izcirsta arī ala – tas it kā galvenais izklaides objekts, bet nekā izņemot sajūtu „kas ledājam vēderā” nav... šo alu katru gadu veido 4 cilvēki un katru gadu citā vietā, jo... ledājs kūst... 10 m katru gadu... ala ir arī pārsegta ar baltu audumu/plēvi, lai to pasargātu no kušanas. Pie ledāja satiekam britu pāri, kas tur bijuši 20 gadus atpakaļ, viņi stāsta, kā tas viss ir mainījies, cik viss ir savādāk... nu tā global warming! Iedomājamies, ka uz šī ledaja ir arī viegli uzkāpt – nu tāpat vien, bez gida, un to var itin viegli izdarīt! Bet nu noraustamies un neuzkāpjam...

Trešais punkts - Aletsch ledājs un Eggishorn pie Fiech

Tās dienas braukšana ir pamatīga, saprotam, ka varbūt ir mazliet par daudz, bet plāniņš jāizpilda... Uzbraucam Eggishorn, lai redzētu Aplu garāko ledāju... o jāāāāāāā... vai arī bez komentāriem... bildes it kā bija redzētas, nu bet dzīvē... Mēs esam arī vieni no pēdējiem, kas uzbraukuši kalnā, pieņemu, ka, ja apkārt ir vēl pāris simti tūristu, sajūtas varētu būt savādākas, bet mums patiešām liekas, ka tāds izskatās pasaules gals! Un tas bezgalīgais klusums!!! Bet izrādās, ka turpat kalna galā uztaisīta ballīte... vietējie kaut ko svin... pūš taures, dzer vīniņu... citiem piedāvā, bet mums ne!!! Hm...

Vakarā mums vēl ir jātiek uz Itāliju – uz Domodossolu. Pārbrauciens pa Simplonpass ir pavisam iespaidīgs, gribētos apstāties ik pa brītiņam un pavērot burvīgos skatus...

Iebraucot Itālijā rodas pavisam citas sajūtas – daudz pamestu māju, ceļmalas nenopļautas, tā vien liekas, ka esam kādā šausmenē... tālumā Domodossola arī neizskatās pievilcīga – tāda kalnos iegrimusi pilstiņa... bet domas mainās, kad tikam līdz savam B&B – Le Camelie

http://www.beblecamelie.com/

Tripadvisor jau lasīju, ka mājas saimniece neko neprot ne angliski, ne franciski, bet visu tāpat viegli sarunājām. Vieta burvīga, istabiņa jauka, lieliskas brokastis ar jauku skatu... eh brīvdienāāāāāāās... Un siltās vasaras naktis... un sisinātāji pļavā... Romaņtika!

Komo ezers – Bellagio un Bellano

Nākamajā dienā ceļš ved uz Komo ezeru un tā pērli – Bellagio. Pa ceļam gribētos redzēt arī Maggiore ezeru, bet kaut kā ne tā izbraucam un no skaistajiem skatiem uz ezeru mums nekā... nolemjam, ka nav liela skāde, jo pēc stundas tāpat būsim pie cita ezera.

Džordžs Klūnijs ir kaut kur izbraucis un uz mūsu sarunāto randiņu neatnāk, tāpēc mēs dodamies tūristu gaitās! Ceļš no Komo uz Bellagio ir gana aizraujošs – līkumu līkumi, principā var braukt uz 90, bet liekas, ka arī paši itāļi tā neatļaujas... Bellagio patiesi ir kājāmgājēju pilsētiņa un ar stāvvietas atrašanu var būt diezgan grūti, pirms ierašanās bijām izpētījuši šo karti, ļoti noderēja.

http://www.bellagiolakecomo.com/sites/ww…

Pie reizes mums arī ļoti paveicās un nemaz neriņķojām apkārt, bet redzējām daudzu autobraucēju izmisušos skatienus meklējot, kur noparkoties...

Pirmais apskates punkts – Villa di Melzi

Villas vēsturē pārāk neiedziļinamies, jo skati uz ezeru un villu uzreiz mūs ievilina pavisam citā pasaulē – miers un klusums, tā vien gribas nosēdēt visu dienu uz beņķīša un vērot, kā dzīve rit uz ezera...

http://www.giardinidivillamelzi.it/

Bellagio

Bellagio centrs ir mazs mazītiņš, promenāde visa puķēs, bet nonākot tuvāk centram liekas, ka ir mazāk, ko elpot, cilvēki skaļi sarunājas, mašinas mēģina noparkoties, policists svilpj... saprotam, ka ir forši, bet foršāk būtu kaut kur citur. Ar prāmi (un auto) pārceļamies uz Varennu un tālāk braucam uz Bellano. Ar prāmjiem var izbraukāt visas ezera pilsētiņas, sākumā apsveram šādu domu, bet mums vairāk gribās pagozēties saulītē un varbūt papeldēties.

Tiekam pie sava hotelīša – o jā – šādu skatu es gribēju! Viļņi skalojas zem loga, skats uz ezeru... Super! http://www.meridianotel.it/it/index.php

Vakarā mazā miesta centrā uzrīkota šlāgerballe...hm... līdz ballei gan netiekam, bet ai kā būtu gribējies uzgriezt kādu valsīt pa itāļu modei. Tā kā ir 14. augusta vakars, tad svētki ir visās pilsētiņās, otrā krastā redzama uguņošana, liekas, ka jautrība sit augstu vilni. Man gan liekas, Komo ezeram vairāk piestāv kāda sonāte nevis bumsi bumsi, bet tajā pašā laikā vajaga arī kādu jautrāku elementu.

Pionas klosteris

http://www.abbaziadipiona.it/

15. augusta rītā mūsu ceļš ved uz Pionas klosteri, sākumā nepievēršu uzmanību datumam, bet itāļiem 15. augusts ir ļoti svarīgs. Klostera baznīcā ir ceremonija, dzied mūki un atkal sajūtas, ka esam uz citas planētas. Turpat aug burvīgi olīvkoki, blēj kaza un pārdod mūku darinātos labumus – cepumus, limončello, sejas krēmus (!!!) Nopērku krēmu pēc odu kodumiem, odi tur patiesi tādi nejauki, vēl tagad dažas pumpas nav nogājušas.

Menaggio

Tālāk pēc klostera apbraucam apkārt ezera ziemeļu daļai, saprotam, ka mums labāk patīk ezera austrumu puse, bet tā nu ieplanots, ka pēdējā nakts Itālijā jāpavada ezera rietumu pusē. Menaggio pusē ir dauz skaistu taku pastaigām, ja būtu bijis labāks ekipējums, tad noteikti būtu gribējuši uzkāpt līdz Refugio vai pat Monte Grona, bet aprobežojamies ar kaut ko vieglāku – aizstaigājam līdz San Domenico.

Pastaigas lieliski ir aprakstītas šeit: http://www.menaggio.com/new/lista2.php?p… bet norādes gan nav skaidras.

Pati pilsētiņa ir piebāzta ar tūristiem, lai gan gana jauka, īpaši mazās ieliņas, kas ved kalnā un beidzas sazin kur. Gribējām arī iznomāt laivu vai kajaku, bet beigās tomēr nekā, karstums dara savu un gribas sēdēt ēnā un vienkārši vērot dzīvi uz ezera, un jā, itāļu saldējumu arī visu laiku gribas :)

Otrā rītā pārseigums – virs ezera mīlzīgs lietus makonis... nu jā, arī tas iepaidīgi... mums gan nav daudz laika vērot dabas brīnumus, jo jāšauj atpakaļ uz Šveici

St Gotthard

Gribam redzēt slaveno Gotthard kalnu pāreju – o jā, pavisam iespaidīgi! Lielākā daļa auto tomēr izvēlas braukt cauri tunelim, bet izskatās, ka tur ir pamatīga rinda un tur augšā taču ir daudz labāk un interesantāk! Patiesībā pati braukšana ir dauz vieglāka nekā pa Grimsel vai Furka pass, bet skati tikpat iespaidīgi, atkal gribas apstāties ik pa 5 minūtem, lai sevī uzsūktu visu to skaistumu un varenību. Esam priecīgi, ka lietus makoņi palikuši Itālijas pusē, jo Šveice nav pārāk pievilcīga, kad viss ir apmācies un pelēks... Nopriecājamies par skaistajiem skatiem, iebraucam tunelī un upssssss.... izbraucot tunelim otrā galā ir nenormāli bieza migla / mākonis... redzēt nevar nu nekā... viss skaistums pazudis kā ar burvju nūjiņu! Kaut kā tiekam lejā, ceļa malās redzam mazas stāvvietas lieliskā skata aplūkošanai... nu jā, atliek tikai iedomaties, kā būtu, ja būtu...

Lauterbrunnen

Tā kā pagājušajā gadā 3 dienas dzīvojām Lauterbrunnen, tad šogad gribam apskatīt to, kas pagājušajā gadā palika aiz svītras – Schilthorn. Mums par laimi lielie makoņi izbeidzas un atkal spīd saule! Un redzami kalni ar sniegu galotnēs! Yē! Nopērkam pusdienas vietējā Coop veikaliņā (vai kā man šis veikaliņš nepatīk – pat maize negaršiga nerunājot par cenu) un ceram, ka tur augšā būs skaidrs, lai varētu kaut ko redzet.

Pa ceļam pabraucam garām Stubbach falls un Trummelbach – ir vērts apskatīt! Pie Schilthorn biļešu kases apskatam webkameru, lai saprastu, vai ir vērst aukšā vai nē, nu nemaz tik traki neizskatās un braucam... pēdējā pacēlājā esam vieni paši un saprotam kāpēc – apkārt bieza, bieza migla un no super duper skatiem nav nekā... nu tieši tāpat kā pagājušajā gadā, kad braucām uz Jungfrau... uzbraucot augšā redzam dažus izmisušus cilvēciņus, kas lūdz laika apstakļu dievu, lai vējš izgaiņā nejaukos mākoņus... mēs pievienojamies, bet saprotam, ka nekā prātīga nebūs – nebūs mums 360 grādu panorāma... šad tad noskaidrojas kāds kalnu stūrītis un visi ir priecīgi par to pašu, īpaši tīņi un ģimene no Japānas... mēs vienkārši nosmejamies, ka pat mēs neprotam mācīties pat no savām kļūdām – ja ir mākoņi, nu tad nevajaga braukt kalnu skatus skatīties – nebūs!!!

Nākamās naktsmītnes mums paredzētas Francijā, ciemā kas saucas Pfaffenheim (vai cik šo grūti izrunāt). Paliekam ļoti jaukā B&B – La Maison d’Emilie. http://www.maisondemilie.com/ Saimniece bezgala laipna, un vieta lieliska – veca ferma, kas pārbūvēta mūsdienīgā stilā saglabājot dažādas interesantas detaļas.

Vakarā aizstaigājam līdz vietējam resto – mmmm... franču Alzasas labumi! Dēļ tarte flambee vien varētu pārvākties uz turieni!

No rīta Emīlija pasniedz vienkārši lielikas franču brokastis pavisam glaunā franču stilā, bet dēļ vienas lietas gandrīz nokritu no krēsla no smiekiem. No rīta man pasniedz tēju, bet nav krūzītes, es palūdzu krūzīti, jo tak nedzeršu tēju no bļodiņas!!! Bet izrādās, ka tur tas ir pilnīgi normāli! Visi pārējie smuki dzer kafiju no skaistas baltas bļodiņas... tātad izrādās, ka neaudzinātā persona esmu es nevis viņi :)

Colmar

Pirms braukšanas mājās gribas vēl aši apskatīt Kolmāru. Pilsētiņas centrs patiesi ir skaists, restorāniņi forši un flambee tā vien vilina, tā vien vilina. Pašā centrā ir arī tirdziņš pilns ar reģiona labumiem! Šo to iepērkam un tad prom uz māju!

Šādi tādi novērojumi:

-Ar Šveici ir tāpat kā ar bitēm – nekad nevar zināt, kāds būs laiks. Un ja laiks ir slikts, nu tad nekā... tad ir jābrauc vēl... Vēl ir interesants fakts, ka bieži vien Šveicē nevar atteikt norezevētās viesnīcas, tātad viņi ir pamanījuši, ka laiks pie viņiem var būt pavisam nejauks :)

-Runājot par mainīgo laiku, augšā info stendā pie Aletch ledāja tieši bija minēts, ka pēdējo gadu laikā saulaino dienu skaits ir samazinājies un viņi atvainojas tūristiem, kuri nav redzējuši to, ko gribējuši

-Liekas, ka visas pasaules japāņu un indiešu tūristi ir sapulcējušies tieši Jungfrau reģionā

-Šveicē sēnes var lasīt tikai no 1 – 7 datumam un tikai 2 kg uz cilvēku

-Mellenes varēja saēsties pamatīgi, nez vai tur arī bija ierobežojumi?

-Itālijas ziemeļos resto un mājas vīnam cenas ir krietni augstākas nekā Romā

-Ja esat nesaprašanā, kāpēc itāļi paši tik lēni brauc, tad tie nav itāļi, bet tūristi, kas noīrējuši auto

Cio bella Roma!

Thu, 14 May 2015 12:07:19 +0000

Oriģinālais apraksts tapis 2012. gada maijā.

Roma, Roma, Roma... par Romu rakstīts ir daudz un tā vien liekas, ka neko jau vairāk jaunu nepateikšu, bet tajā pašā laikā esmu pieķērusi sevi pie domas, ka rakstīt ir svarīgi, kaut vai lai paši atcerētos, kā tur īsti bija, un ja nu vēl kādam citam noder info... lai top!

Bez grāmatām par Romu neiztikt, tās ir vajadzīgas uz katra stūra, lai palasītu, kā tad tur īsti bija, kurš ko bija gleznojis, ko cēlis, bet par pavisam praktiskām lietām nav labāka info avota par blogu „Ron in Rome”. Šis vīriņš ir uzrakstījis visus padomus, kādus vien var dot par mūžīgo pilsētu. http://www.roninrome.com

Ielidojam Fiumcino lidostā ar nokavēšanos ar Alitalia un tālāk viss notiek a la italiana... :) trepju nav, kad ir trepes, tad nav autobusa, kad visi laimīgi tikuši no autobusa laukā, tad pazudusi bagāža... un tā kādu stundu pa lidostu... Kad laimīgi esam tikuši pie saviem koferīšiem, tad soļojam uz vilcienu staciju.

Leonardo da Vinci lidosta patiešām ir liela un, ja ielido terminālā nr. 1, tad līdz vilcienam ir ko soļot. No „Ron in Rome” esmu samācījusies, ka vislabakais veids kā tikt uz pilsētu ir ar FR1 vilcieniem, tas ir krietni lētāk (8 nevis 14 EUR) nekā ar ekspresi un liekas, ka kursē arī ļoti bieži + pie reizes var vairāk izjust vietējo garšu.

Mūsu b&b ir Monti rajonā netālu no piazza Venezia – ātri vien saprotam, ka esam trāpījuši desmitniekā – vieta ideāla – viss tuvu, visu var izstaigāt ar kājām, apkārt daudz vietējo, mazi restorāniņi un veikaliņi, vakara dzīve sit augstu vilni plus vēl uz jumta ir mīlzīga terase ar skatu... uz Kolizeju!!!

Pirmā diena

Pašā vakarā aizstaigājam līdz Panteonam – o jā, iespaidīgi... pasaules lielākais pašnesošais kupols – 43.3 m. Senatnīgums pilnīgi vai mums elpo virsū, liekas, ka Panteons ir tāds kā labs aktieris – spēlē baznīcu, bet savos sirds dziļumos ir un paliek pagānu templis.

Pa ceļam aizejam arī līdz Trevi strūklakai... un ātri saprotam, ka gribam no šīs vietas tikt prom – cilvēki čum un mudž, visi met kapeiciņas – cits vienu uz atgriešanos, cits 3 veiksmei... Mēs neko, ieekonomējam 6 sančikus

Lai gan ir jau pāri pusnaktij, aizejam arī līdz Kolizejam – tieši šo objektu ir gribējies redzēt visvairāk – forši! Apstaigājam goda apli, un uz māju.

Otrā diena

Šī diena ieplanota Sv. Pētera bazilikas un Vatikāna muzeju apskatei. Pieceļamies agri, lai jau pirms 8.00 būtu Sv. Pētera laukumā. Saprotam, ka esam darījuši ļoti pareizi – esam tikai mēs, dažas mūķenes un vēl pāris agrie putniņi... uzkāpjam kupolā, esam vieni paši!!! Sajūtas vislabākās. Pašā kupola augšā uzrakstu savējiem pastkarti, nofotografējam Romu no visiem stūriem un esam gatavi kāpt lejā un apskatīt pašu baziliku. Starp citu, augšā pie kupola ir Vatikāna pasta nodaļa. Runā, ka pat paši itāļi izmanto Vatikāna pasta pakalpijumus, jo esot daudz uzticimāki neka Itālijas pasts...

Bazilika arī pārsteidz ar savu varenību, no ārpuses it kā biju gaidījusi kaut ko lielāku, bet no iekšpuses viss tomēr ir milzīgs! Un skaists! Un varens! Un beidzot redzēt dzīvajā „Pietu” (cik nu redzēt – vismaz kādus 10 m no stikla). Filmas „Angels and Deamons„ noskatīšanās arī palīdz mazliet aptvert bazilikas izkārtojumu.

Vispār šis ceļojums lika daudz padomāt par reliģijas kultu, cik tas viss tomēr tā jocīgi ir iekārtojies... bet nu labi, šoreiz ne par to...

Iečekojam arī Šveices gvardus – nu jā, interesantu formas tērpu Mikelandželo ir uzdizainējis... Drīzāk izskatās pēc tādiem cirkus triku taisītājiem.

Ap plkst. 9.00 visa bazilika jau mudž un zib no zibspuldzem... mēs pa to laiku dodamies uz Valtikāna muzejiem. Man gan ir aizdomas, ka laiks nav labi izvēlēts, ka būs gara rinda... jā, tā arī ir... un izskatās, ka rinda nekust ne no vietas... izlemjam, ka pagaidīsim un aizstaigāsim līdz Castel saint Angelo un vēl pastaigāsim apkārt. Tā arī izdarām. Iekšā pilī neejam, bet tai otrā pusē ir jauks parciņš, kur pasēdēt un pavērot cilvekus. Arī bezpajumtniekus (un viņu Romā ir daudz). Tiem ir rīta dušas laiks. Komiski, bet izvēlētā strūklakai ir vannas forma. Jā, Romas bezpajumtnieki var iet vannā katru dienu! Par laimi dzeramā ūdens krāni Romā ir sastopami gandrīz uz katra stūra, vietējie tos sauc par nasoni -„lielajiem deguniem”.

http://www.roninrome.com/wp-content/uplo…

Pēc pusdienslaika ejam atpakaļ uz Vatikāna muzejiem un šeit Ronam arī taisnība – pēc plkst. 12.00 nekādas rindas!!! Bet cilvēki tāpat ir daudz. Plūstam ar straumi cauri gaiteņiem un galerijām – apkārt tādi dārgumi – Rafaels, Mikeladželo, seno grieķu skulptūras... ahhhhhh...! Pilnīgi sirreālistiska sajūta redzēt lietas, par kurām skolā mācīts un kuras redzētas tikai bildēs. Saprotam, ka ar grāmatā rakstīto ir daudz par maz, lai visu saprastu. Pa laikam pa kluso pievienojamies kādai grupai ar gidu un noklausāmies kādu interesantu faktu, tajā pašā laikā saprotam, ka negribētu būt kopā ar grupu, jo tās virzās ļoooooti lēni un ne viss stāstītais būtu bijis interesanti. Muzeja apmeklējuma kulmimācija, protams, ir Siksta kapela. Tur viss ir tieši tā, kā biju iedomājusies. Pirms braukšanas jau biju pastudējusi gleznojums, lai saprastu, kas ir kas. Iespaidīgi! Vienīgi noskaņojumu mazliet bojā nerimstoša cilvēku murdoņa un apsargu kliegšana: „No foto! No foto! Silence!” Jā, nedrīkst fotogrāfēt, jo foto autortiesības pieder kādam Japānas medijam, kas apmaksāja kapelas atjaunošanu vairāk kā 10 gadu garumā.

Pēcpusdienā padzīvojamies pa Trastevere rajoniņu (no Vatikāna braucam caur Gianicolo, lai redzētu vēl vienu skatu „no augšas”)– atklājam vietējos gardumus un vienkārši pakaifojam par superīgo laiku.

Trešā diena

Viens no galvenajiem atklājumiem Romā – rīta stundai zelts mutē jeb celies pēc iespējas agrāk, ja negribi cīnīties ar citiem tūristiem par savu vietiņu zem saules. Šo rītu gan mēs biki noguļam, jo vakardienas gājiens ir pamatīgi nogurdinajis. Neskatoties uz to, pie ieejas Forumā aši tiekam pie biļetes uz Forumu, Kolizeju un Paletaina kalnu un aši šaujam uz Kolizeju (viena un tā pati biļete derīga 2 dienas uz visiem 3 objektiem vienreizējai apskatei). Kamēr pie Kolizeja jau ir izveidojusies pamatīga rinda, mēs ar Forumā pirkto biļeti iesoļojam uzreiz. Aaaaaahhh, jā, iespaidīgi! Uzreiz galvā filma „Gladiators” un viss skaidrs, kas un kā te ir noticis. Arī skaidrojošie apraksti ir ļoti sakarīgi un var uzzināt daudz ko jaunu. Arī šeit būtu noderējis gids, bet, ja cītīgi lasa aprakstus, tad ar to arī pietiek. Kā izrādās, arī sievietes ir bijušas gladiatori (vairāk gan piedalījušās kā mednieces un cīnījušās ar zvēriem).

Pēc Kolizeja dodamies uz Forumu un Paletaina kalnu. Senā Roma zib acu priekšā, tempļi, uzrunas, Cicerona rokas, kas piesistas pie curia mājas... Iedvesmai noteikti noder seriāls „Roma”. Prāts nevar aptvert visu šo varenību, šo senatnību un sarežģīto notikumiem bagāto vēsturi. Vēl iedomājos, ka itāļu bērniem gan ir jāmācās daudz vairāk savas valsts vēture kā, piemēram latviešiem. Mums īsti notikumi sākas aptuveni no 13.gs, bet šiem tak vairākus gadu tūkstošus p.m.ē. Nez kā viņi skolās veido vēstures programmu...

Pēc Paletine kalna dodamies uz Circo Makssimo, tur nekas taustāms nav palicis, bet apjomi tāpat liek iedomāties dzīvo bildi. Turpat netālu ir viens no Romas slēptajiem dārgumiem – rožu dārzs

http://www.italyheaven.co.uk/rome/roseto…

Burvīgas rozes, viss smaržo. Redzot bildes man likās, ka mazliet izskatās kā kapsētā, tā arī ir – šeit kādreiz bijusi ebreju kapsēta, bet tas nemaina vietas skaistumu.

Pēc tam dodamies uz vēl vienu apslēpto Romas dārgumu – to man ieteica kolēģis – Giardino aranci – burvīga vieta, skaists skats uz Romu un apkārt klusums un miers, blakus atrodas Santa Sabina bazilika – tā izstaro mieru un vieglumu.

http://www.italyguides.it/us/roma/rome/a…

Turpat blakus atrodas arī slavenā Piazza dei Cavalieri di Malta – patiesi paskatoties pa atslēgas caurumu var redzēt sv. Pētera baziliku!!! Protams, ka šis fakts bija zināms pirms palūrot, bet tā atklāsme – jā patiešām – tā gan jāpiedzīvo katram pašam.

http://www.italyguides.it/us/roma/rome/a…

Nākamais apskates objekts – bocca della verita – kas to būtu domājis, ka viņa tik liela!!!

Katrā ziņā stāsts par šo it kā notekcaurules vāku ir interesants, izlasiet nu paši:

http://www.italyguides.it/us/roma/rome/a…

Apskatām arī Kapitolija kalnu, sākumā nevar saprast, kur viņš ir paslāpies, bet vēlāk atklājam gan – ļoti skaista vieta, īpaši saulrietā un naktī.

Netālu no mūsu hotelīša ir maza dārza/jumta terase (ieeja no via Mazzarino) – grāmatā rakstīts, ka īsta paradīze pilsētas centrā... nūūūū... paradīze ir pilna ar gulšņājošiem rožu/lietussargu vīriņiem un drīzāk gribas tikt prom.

Ceturtā diena

Pēc skrejošās Romas gribās mazliet pabaudīt vasaru laukos. Dodamies uz villa d’Este un villa Adriana Tivolī. Villa d’Este ir burvīga! Mazliet par maz pavadam laiku pašas villas apskatei, jo gribās ātrāk redzēt visas 36 strūklakas! Tiesa gan, darbojas kādas 30, bet ļoti skaisti un iespaidīgi. Ceram arī uz 2 dziedošajām strūklakām, bet fontana della Civetta nestrādā... toties fontana dell’Organo strādā gan! Manas fizikas zināšanas ir par vājām, lai izskaidrotu, kā tās ērģeles darbojas, bet zinu tikai to, ka tās spēlē māte daba nevis apmaksāts ērģelnieks J

Villa d’Este ir bijis arī iedvesmas avots Ferencam Listam: http://www.youtube.com/watch?v=crEdOBGMr…

Tālāk dodamies uz villa Adriana. Dažiem varētu likties, ka nokļūšana līdz villai nav viegla, bet patiesībā vajaga tikai mazliet uzņēmības. Biļetes var nopirkt kioskā uz plačā netalu no villa d’Este un tad jābrauc ar 4 vai 4x autobusu. Šoferītim jāpajautā, vai autobuss iet uz villa Adriana un tad viņš pateiks (cerams), kur jākāpj ārā, jo pietura nav īpaši skaidra.

Villa Adriana ir milzīga! Tas ir vesels komplekss un tur var pavadīt kaut vai visu dienu. Apkārt smaržo tikko pļauta zāle, šur tur zied magones, cilvēka gandrīz neviena, liekas mazliet aizmirsta pasaule... un var tikai brīnīties par to, kā tas viss ir saglabājies līdz mūsdienām... ! Pie katra drupu kompleksa ir apraksts, kas tas ir, sākumā vairāk fakti, kur austrumi, kur rietumi, bet parasti pēdējās 2 rindiņas ir visinteresantākās un beigās lasām tikai uzrakstu un tās.

Izrādās arī mājās tikšana no villas nav nemaz tik sarežģīti, tikai taisni un pēc 1 km ir pietura – tā pēc stāstītā – nu principā ta arī bija :) Bet tāpēc jau ir arī rokas un kājas, lai noskaidrotu lietas, kas nav skaidras. Tā mēs skaidrā itaļu valodā „noskaidrojam” kur tad īsti atrodas pietura. Viss skaidrs!

Pašā vakarā vēl aizbraucam noskatīties saulrietu uz Pincio, daži saka, ka tā ir labakā vieta saulrieta vērošanai, man gan liekas, ka skaistāka skata no Giardini aranci nav... Tiekam arī līdz Spāņu kāpnēm, bet tur pārņem tādas pašas sajūtas kā pie Trevi strūklakas – labāk tālāk.

Piektā diena

No rīta aši ieskrienam Santa Maria Maggiore bazilikā, kas, izrādās, ir paša pāvesta pārraudzībā. Mūsu uzmanību piesaista grēksūdzes būdiņas – lūdzu! Kādā valodā un kurā laika? Viss ir iespējams un cilveki arī izmanto šo ispēju, mēs gan tikai paskatāmies :)

Mums atkal velk uz „laukiem” – šoreiz braucam apskatīt akvaduktus. Izrādās tur var itin viegli aizbraukt ar metro! Tā arī darām, gala punktā jāiet cauri dzīvojamam rajonam un liekas, ka tāda ir īstā Roma – bez tūristiem (esam vienīgie), ar savu ritmu, ar savu stūra kapučino bāru, savu picēriju un krāmu veikalu.. Claudio akvadukts ir (atkal) iespaidīgs! Vietējie skrien krosiņu, brauc ar ričukiem, pārīši vāļājas pļaviņā... Rons saka, ka šī ir viena no romiešu iemīļotākajām vietām brīvdienu piknikam. Vieta ideāla – zied magones, ilzītes, blakus kaut kas līdzīgs rudzu laukam... atkal var nodoties iztēlei, kā bija, kad bija...

http://www.roninrome.com/sites-and-attra…

Sestā diena

Viss, brīvdienas beigušās! Aši apskatam baznīcu, kas atrodas pie paša b&b, nopērkam picu nu jau iemīļotajā picērijā, pasēžam pie strūklakas un prom!

Šādi tādi novērojumi:

-Nekad neesmu bijusi pilsētā, kur vienas dienas laikā var atrast tik daudz kapeiciņu – spēj tik celt augšā! Varbūt tas viss no tiem tūristu tūkstošiem...? Vēl interesanti pavērot, kā makā pierastie beļģu un franču eiro santīmi nomainās pret visiem citiem iespējamiem variantiem... atkal jau paldies tūristiem

-Itāļi ir izpalīdzīgi un smaidīgi, bet ar angļu valodu gan neiet spīdoši... bet tāpēc taču ir rokas un kajas

-Mājas vīns ir ļooooti garšīgs, pat pārāk garšīgs... Un pa lēto...

-Nostāsti par stilīgajam un skaistajām itāļu sievietem laikam tomēr ir mīts... la la la... Vai viņas pārvēršas par princesēm tieši pirms iešanas tusēt? Laikam visvairāk acīs iekrita tādas mistiskas neglītas botes, kas kājās teju katrai otrajai! Smalka mode. Un vēl... kā atšķirt tūristu no itālietes? Ārā +25, tūristi maiciņās ar apdegušām mugurām, itālietēm mugurā jakas un garie zābaki! Starp citu, viena no skaistākajām sievietem, ko pamanīju, bija priestere! Drīzāk izskatījās pēc biznesa sievietes, tikai tā baltā krādziņa nodeva.

-Un vīrieši? Tipiskie zilajās dzinšās, saulenēs un baltajos kreklos – nasing spešial

-Mūķeņu mode ir interesanta lieta, novēroju 2 tērpus, kurus arī es varētu nēsāt! Bet golfa kepku gan nevajadzētu likt uz galvas pārsega (vai kā viņu sauc...?) J

-Uz Romu vērts braukt arī tikai dēļ saldējuma! Lai gan saldējums man tā ne pārāk, Giolitti (http://www.giolitti.it) manas domas mainīja... varētu ēst vēl un vēl... 7 eur 3 bumbiņas (garšas var izvēlēties, runā, ka Pāvests Jānis Pāvils II savu šoferi ir sūtījis tieši pēc kastaņu saldējumu – to arī nomēģinajām, bet mani favorīti laikam bija ķiršu un laima salčuki

-Izslavētais Romas šopings kaut kā mani neuzrunāja, lai gan galvenās šopinga ielas tika apskatītas, nekas „tāāāāāds” acīs neiekrita, bet laika apskatīt mazos veikaliņus, diemžēl, šoreiz nav...

-Patiesi varu ieteikt šo vietiņu vakariņām – la Tavernelle– uzgājām pašā vakarā, kad vācu tūristi jau bija paēduši un lēnām sāka parādīties itāļu ģimenītes http://www.letavernelle.it‎

Tai-zemē

Thu, 14 May 2015 12:04:00 +0000

Oriģinālais apraksts tapis 2010. gada septembrī.

Tai-zeme... krāsas, smaržas, smakas, kustība un miers... Taizeme ir mikslis – ir viss, ko sirds kāro. Viesošanās periods – septembris 2010 (lietus periods), ilgums – 15 dienas

Maršruts: Bangkoka – Chiang Mai – Bangkoka – Ao Nang (Krabi)

Bangkoka

Lidojam ar Etihad, patiesi viena no labākajām pasaules kompānijām – 3 ēdienu menu, vinčiks, jaunākās filmas, daudz vietas – viss pa grezno...

Bangkokā ierodamies vēlu vakarā, hops hops tiekam cauri pasu kontrolei un gaidām bagāžu pie orhideju ieskautas lentes, turpat samērā lielos ekrānos redzams, kuri čemodāni nāk pirmie – hmm gana advancēti, nekur eiropā nekas tāds nav redzēts... Lidostas darbinieks smuki saliek čemodānus – lūdzu, ņemiet! Tiekam līdz public taxi, liekas, ka īpaši daudz mūs neapčakarē... Viena no mūsu Taizemes atziņām – ja varēs apčakarēt, tad tā arī izdarīs. Piedzīvojām vairākus mēģinājumus, tāpēc priecājamies, ka pirms braukšanas bijam izstudējuši forumus par izmaksām utt. Tiekam līdz hotelītim – Pan Pacifc Bangkok – neslikti, istaba 29. stāvā, skats – iespaidīgs, vēl nelīst.

Tā kā gribas izbaudīt Taizemes virtuvi, dodamies nakts tirdziņa virzienā turpat pie viesnīcas. Ping pong show, banana show... girls girls girls... bangkokas galvenais finašu rajons atrodas turpat blakus sarkano lukturu kvartālam – tur viss vienā – bāri, ēstuves, viltoto izstrādajumu veicīši... tiekam līdz nūdeļu bāram, jo uz ielas esošie rati kaut kā apetīti neizraisa... turpat arī mazgā traukus... uz ielas... 5 bļodās un tad viss tīrs.

Nākamajā dienā esam saplānojuši tempļu apskati. Lai gan esam izdomājuši celties pēc iespējas agrāk, kaut kā nesanāk... esam arī pārvērtērjuši Bangkokas attālumus. Uz kartes izskatas tik tuvu – nieka 2 mero pieturas... bet jāiet 40 minūtes! Pa ceļam mūs kāds „projektu vadītājs” mēģina pārliecināt, ka ir brīvdiena, ka viss ir ciet un upe, kuru meklējam, ir uz citu pusi. Nu nē, mūs tā nepiemuļķosi!

Tiekam pie upes... paiet kāds laicinš kamēr saprotam, kā īsti darbojas upes transports... nu labi, labi, patiesībā nesaprotam, tiekam tūristu laivā, kas mūs aizvizina, kur gribam, tikai biki vairāk samaksājam. Ejot uz Grand Palace, vairāki „skolotāji” un „projektu vadītāji” mēģina mūs kaut kur ievilināt. Saprotam, ka tomēr vajadzēja celties tā agrāk, krāsas žilbinošas, ornomenti, lotusa ziedi, vīraks... un kāds tūkstotis tūristu... mēģinam atrast nostūrus, kur neviena nav, tas arī izdodas. Īsts karstums. Dodamies uz Wat Po... super, neviena nav, sēžam un soliņa, vērojam porcelāna plātnītes, ornomentus, miers... Bet cik tad ilgi tā sēdēsi? Jāmeklē 46m garais buda! Atrodam – jā iespaidīgi... mani gan vairāk vilina savādas skaņas – it kā kāds kaut kur spēlētu 46 m garu trijstūri... nez, kas tas ir? Atrodam! Tur met kapeciņas podiņos. Bet tā arī nesaprotam, kāda tam visam doma... Atkal sēžam un soliņa. Pienāk klāt mūks ar bariņu jauniešu, kam rokās smartphoni un jautā manam ceļa biedram jautājumus par viņa pīrsingiem un tetovējumiem. Mūks atbildes iztulko skolniekiem – viņi nez kāpēc smejas un visu filmē, fotogrāfē... hm... Pēc tam pievēršas arī man. Kaut kur lasīju, ka sievietes nedrīks pieskarties mūkiem... liekas, ka arī nevar pirmās uzrunāt vai kā tamlīdzīgi. Mūks ir dzirdējis par Latviju – forši. Tad viņš liek manam ceļabiedram pateikt man, ka mīlēs mani visu mūžu... Loģika? Nekāda! Bet tāpat forši! Kaut kur lasīju, ka mūki labprāt runā ar sveišiem cilvēkiem, lai praktizētu valodu un varbūt arī kaut ko iemācītos jaunu.

Vēl mūsu „must see” listē ir Wat Arun – forši uzkāpt pa trepītēm, turpat notiek arī reliģiska ceremonija – visi skaļruņi kaut ko bļauj – izrādās kaut ko par sektām... Ak jā, lai iekļūtu tempļos, jābūt apģērbam zem ceļa un ar piedurknēm. Es ar gudru ziņu esmu paķērusi līdzi vēl vienu krekliņu, kuru ik pa laikam uzvelku, kad aplūkojam kādu templi.

Otrā dienā šaujam uz china town... ooo, man patīk mazās ieliņas, kur smaku maisījums ir gana spēcīgs, bet tās krāsas! Tiekam līdz Mount Gold... Super vieta! Skats, zvani, puķes, miers, neizsakāms miers... baudam vēju, vīraka smaržu un vērojam, ka cilvēki lūdzas, zīlē uz kociņiem... interesanti.

Nākamā pietura Dusit Palace ar Weinemart pili. Parks jauks, gribam redzēt tradicionālās dejas (kā pieminēts grāmatā). Tiekam ierauti tūristu grupā, kur ir stingras drošības normas – nekādas kurpes, foto kameras, ūdens pudeles – nekas! Nodomāju, ka jokaini gan, ka nedrīkst dejas fotogrāfēt. Pēc 10 min mūs visus iestumj kādā skaistā tajiešu stila mājā – ahā izrādās šī ir karaļa kādreizējā mītne, kā arī mūsdienās telpas tiek izmantotas karaļa pieņemšanām. Karalis Rāma 5 šeit ēda, sēdēja, uzņēma viesus... lūk porcelāna servīze no Ķīnas... lūk porcelāna servīze no Nīderlandes... šeit no Vācijas.. porcelāna krūze... pēc 10. teikuma par porcelāna servīzi saprotam, ka esam iekļuvuši ne tur... izskatās, ka arī pārējie apmulsumā smaida un māj ar galvu... nez kuram interesē servīzes??? Tajiešu cieņa/mīlestība pret karali ir apbrīnojama... man gan mazliet tas atgādina tādu vieglu totalitārismu, bet nu neko skaļi neizsakamies, negribam pavadīt savu dzīvi taizemes cietumā... :)

Runājot par cietumiem, par narkotiku pārdošanu draud nāvessods, bet par pedofīliju... nekas! Taizeme ir pilna ar perversiem veciem eiropas izcelsmes večiem, kas pastaigājas rociņās ar jauniem puisīšiem, bērniem... Fui!!!

Pārējās dienas laiskojamies pie hoteļa baseiniņa 24. stāvā, visu pienes, visu atnes... Pastaigājam pa kvartāliņu apkārt – apbrīnojam 3-stāvīgo satiksmi: iela, gājēju tilts, skytrain... betons betona galaa... Izdarām secinaajumu, ka vislabāk paēst ir shoppinga centros, ievērtējam visas iestādes pēc kārtas. Vietējie ēd visu ko, arī fast food pieprasīts – atvērts 24 h. Tiekam kaut kādā food market, nogaršojam sacukurotu žāvētu cūkgaļu...hmm...

Chiang Mai

Braucam ar nakts vilcienu – nieka 20 h brauciens...+/- 600 km Braucam 2aja klasē. Sākumā gan mazliet bail, bet izrādās ir vēl daudz tādu, kam nesanāca vieta 1. klasē, nekas, kopā jautrāk. Man atmiņā uzliesmo vilciens Rīga – Valga – kupejnieks, kur smalkas kundzītes stumj ratiņus un bērniem izdala cukurgraudus kubiku formā ar vilcienu uz paciņas... un tās sarkanās kušetes... nostaļģija. Taizemes nakts vilciena serviss patīkami pārsteidz – gultas tiek saklātas, viss tīrs, svaigs, neviens nevienm netraucē, pa skaisto! Naktī gan izlien pa kādam prusakam, bet tā ir norma. Vienreiz pat tiek izslaucīta grīda – o! Chiang Mai esam sarunājuši palikt Tomman homestay, mūs sagaida stacijā – kāda laime, ka nav jālaužas cauri uzbāzīgajiem aģentiem.

Ziemeļos mūsu galvenais mērkis ir redzēt ziloņus. Un ne tikai redzēt, bet arī barot, tīrīt, un sēdēt ziloņa mugurā. Esam noskatījuši Patara elephant farm. Pēc atsauksmēm tripadvisor liekas, ka šī ir viena no retajām tāda veida ferma/ īpašums. Fermas galvenais uzdevums ir audzēt ziloņus, lai novērstu viņu izmiršanu. Lai iegūtu fiansējumu, tiek organizētas info dienas tūristiem, kur jebkurš uz vienu dienu var kļūt par ziloņa saimnieku. Taizemē ir ļoti daudz ziloņu, kurus izmanto cirkam, pret kuriem slikti izturās... mūs tas neinteresē, gribam redzēt priecīgus un labi koptus dzīvnieciņus. Un tos arī ieraugam... MILZĪGUS!!! Jau domās saceru tekstu, ka uz ziloņa nesēdēšu, ka man paliek slikti utt...

Mums izstāsta pazīmes, kā noteikt, vai zilonis ir vesels. Pirmkārt, zilonim ir jākustina ausis, tad vinš ir apmierināts. Otrkārt, jāskatās, vai zilonis ir labi gulējis, vai labi svīst... kur zilonis svīst? Pie nagiem!!! Vēl jāpārbauda, vai zilonis pietieši daudz dzer – jāsaspiež ziloņa s... un jāraugās, lai iztek ūdens... Un... pārējo jau aizmirsu. Un tad pienāk brīdis, kad jāsēžas zilonim mugurā. Kā? Var rāpties pa kāju, cerot, ka zlonis nav slinks un pacels kāju gana augstu. Vēl var rāpties pār galvu, kad tā noliekta, bet var lidot arī pāri snuķim. Man pirmais variants liekas labākais. Un esmu laimīga, ka varu uzrāpties arī bez dibena stumšanas no aizmugures. Pēc novērotā uz ziloņiem var uzrāpties jebkurš, un ja arī pats nevarēs, tad uzstums vesela kompānija :) Un tad sākas pastaiga... ā āāāāāāāā liekas, ka tūliņ, tūliņ nokritīšu, bet nekā, mans Puchangs ir gana paklausīgs un braši soļo pa dubļiem, pa kalniņiem, pa tādiem džungļiem, ka liekas, ka tūliņ, tūliņ visi kaut kur iekritīsim, bet nekā... visi laimīgi tiek atpakaļ. Pirms pusdienām var arī paspēlēties ar ziloņiem ūdenkritumā, sākumā pasākums izskatās baismīgs, jo ziloņi nirst zem ūdens, sprauslo ūdeni, rīvējās viens gar otru, bet beigās sadūšojamies aši ieskriet ūdenī, uzrāpties zilonim, nofotografēties un žviks ārā. Pēc pusdienām vēl viena pastaiga ziloņa mugurā, ciemošanās pie mazajiem zilonīšiem un tad jau ir dienas beigas...

Nākamajā dienā esam sadomājuši aibraukt uz Taizemes augstāko punktu. Aizbraucam... tur viss miglā... Labi, ja ne tā, tad vismaz tiekam pie 4 lieliskiem ūdenskritumiem, kas ir viens par otru iespaidīgāki. Sāk līt, negaiss, romantika... nav neviena tūrista, viss ir tikai mums, izbaudam lietiņu un raugoties uz tukšajiem tirgoņu laukumiņiem domājam, kādas tūristu masas šeit ir sezonas laikā.

Nu lūk, pienācis jau laiks doties atpakaļ uz Bangkoku, atpūsties un doties uz pludmalēm.

Ao Nang (Krabi)

Labāko pludmali Taizemē ir grūti izvēlēties. Beigās nolemjam par labu An Nang, jo tur ir vēl neredzētie kaļķakmens veidojumi jūrā, kā arī ir balto smilšu pludmales. Savu izvēli nenožēlojam nevienu reizi, jo no Ao Nang var nokļūt visur, kur sirds kāro, kā arī mazajā ciematiņā ir viss, kas vajadzīgs, kaut vai Mc Donalds... ha ha

Pirmajā dienā dzīvojamies pa pludmali, izbaudam masāžas un sarunājam izbraucienu ar laivu uz nākamo dienu. Savā prāta esam izdomājuši, ka galvenā lavu piestātne ir 15 min gājienā no mūsu hoteļa, tur arī sarunājam tikšanos no rīta ar Hanss. Pirms plkst 9.00 jautrā prāta soļojam uz laivu piestātni, pēkšņi skatāmies, ka Hanss mūs gaida turpat pie hoteļa... Hm... Viņs mums saka, ka varbūt labāk ir ņemt taksi un braukt uz laivu piestātni, bet mēs nesaprotam, kāda velna pēc vajadzētu braukt ar taksi, ja jāiet tilkai 15 min... mēs sakām, ka tomēr iesim ar kājām... Labi, Hanss aizbrauc ar savu mocīti. Pēc pāris minūtēm atgriežas ar savādu paštaisīto moci ar blakusvāģi... ahā, laivu piestātne ir nevis 15 min gājienā, bet gan 5 km attālumā pavisam citā ciematiņā! Izrādās, ka Hanss ir diki attapīgs! Pēc laiciņa Hanss mums saka, ka tomēr ar mums nebraukšot...Ko???? Viņam sieva jāvedot uz slimnīcu, bet viņa draugs gan mūs varot aizvest... Nu labi, var arī tā. Mums gan ticība draugam nav nekāda lielā, arī angļu valoda viņam nekāda... Aizbraucam uz pretī esošajām saliņām, ļoti jauki un skaisti... baltas smiltis, skaidrs ūdens, zivtiņas... cenšamies noslēpties no pārējiem tūristiem, kas ir ieradušies grupās... Apbraucam visas saliņas – Chicken island, Poda island, kopā kādas 4. Vēl apskatamies Railey... kas it kā ir izsmalcinātāka nekā Ao Nang, bet saprotam, ka esam pareizi izvēlējušies un palikuši Ao Nang. Railey liekas pārbāzts ar cilvēkiem, pludmalīte maza, pilns ar krievvalodīgajiem, kas mērkaķīšiem bāž ģīmī super kamers un tik knipsē, un tik knipē ar zibspuldzi!!! Man riktīgi uznāk dusmas, bet nevau izdomāt, kā ir „zibspuldze” krieviski un tā arī neko nepasaku... Domājam, kā ātrāk tikt atpakaļ. Pludmalē mums atkal piemetās masieres- draudzenes. Visām viens un tas pats stāst – no kurienes nākat, vai cik skaista, iedot auglīšus un, protams, uzaicina uz savu masāžas salonu. Ao Nang pludmales galā tādi ir veseli 17!!! Kamēr mēs tur esam, novēŗojam tikai dažus klientus, kārtējo reizi iedomājamies, kā būtu, ja būtu tūristu sezona...

Mums ļoti paveicās ar laiku, lija tikai vienu pēcpusdienu. Nākamajā dienā braucam uz Phi Phi salām, šoreiz braucam kopā ar citiem tūristiem. Atkal ir baltās smiltis, tirkīzzils ūdens, apskatam pludmali, kur tika uzņemta „The Beach”, apskatam burvīgu lagūnu ar smaragdzaļu ūdeni, pasnorkelējam, redzam arī kādu barakudu – forši!!! Un diena jau beigusies...

Ao Nang atklājam arī superīgu restorāniņu – kokčiki, apcepts salējums, mmmm...

Redzam arī dievīgu saulrietu. Sākumā sajūtas pusnotīs (draugos bija apraksts par notīm un sajūtām), bet tad aiziet uz mf un fff!!! Super, esam mēmi, jo tādu saulrietu nekad un nekur neesam redzējuši... krāsas mainās, kļūst spilgtākas un paliek... vērojam debesis kādu stundu. Burvīgi.

Un tad pienācis laiks lidot atpakaļ uz Bangkoku. Lidojam ar airasia, kas ir kaut kas līdzīgs rayanair, bet nevar salīdzināt ne servisu, ne attieksmi. Ne par velti airaisia tika nominēta kā labākā low cost kompānoja 2009. g.

Bangkokā pēdējā dienā pašopingojam pa vietējo kvartāliņu, tiekam pie Lacostes naudas maciņa un tējas servīzes. Taksis mūs godīgi aived uz lidostu par 300 naudiņām.

Un tagad home sweet, home!

Šādi tādi novērojumi:

- Taizemē blackberry ir vairak redzams nekā iphone

- Daudziem ir izteikta akne un sejas produktus tirgo uz katra stūra

- Kaķi nez kāpēc ir noplukuši un ar nocirstām astītēm!

- Nez kur glītās tajietes palikušas?

- Izslavinētais Taizemes shoppings – nekāds, viss ir tikai xxs izmēros...

- Karalis un karaliene gandrīz nekad nesmaida

- Izstādītas ir tikai karalienes jaunības bildes bet dāmai jau sen kā nav 18